Es sēdēju ar kapučīno krūzi uz lauka un klusi dziedāju meldiņu kādai no manām galvā skanošajām dziesmām.
Miers man piesēdās blakus un apķēra manus plecus. Sākumā es it kā nobijos, bet tad skumji pieklusu un izbaudīju viņa sabiedrību,
taču mēs abi zinājām, ka neesam sabiedrotie. Miers nav mans.
Tas apņēma mani no visām pusēm un lika man justies gaužām viegli, taču šis vieglums man likās pārāk neierasts. Es, dzīvā būtne, nespēju pieņemt to, ko man var atņemt jebkurā mirklī.
Es atrāvos no skāviena, piecēlos, paņēmu savu vijolīti un aizgāju prom. Miers man nesekoja.

arvien biežāk es sev ieskaidroju- vienalga, kas notiks, viss tāpat aizies tālumā
taču tā nebija.
es grimu arvien dziļāk bedrē,un viss man sāka gāzties virsū.
un tad, kad es vairs neredzēju gaismas staru,
vairs neviens manu palīdzības saucienu nedzirdēja.

Un tad man teica,-
viens, tev tuvākais, ir zaudēts tev neredzot,
bet attālākais turpat dusā manīts aizejot.
Nav tev vairs izvēles, abus tev neredzēt,
bet pietrūkam, zini, varēsi tos manīt.

un tagad
ap mani virmoja
hiacinšu smarža
es ieelpoju to dziļāk
un devos tālāk
pasaulē

It kā biju viens cilvēks, bet ziniet
aiz durvīm jau mēs visi esam citādi,
aiz durvīm jau paveras mūsu otra dzīve,
tā, ko jums nebūs zināt.

Laiks gāja tik lēni,
ka man šķita -
es nopirku mūžību uz vienu dienu.

Cik dīvains man likās viss apkārt,
tik dīvains es likos sev pats.

Lai kaut ko iegūtu, vajag kaut ko zaudēt.
Ja izvēlies nezaudēt nevienu, kādu tāpat ar laiku zaudēsi.

Cilvēka daba ir ciest, likt ciest vai arī vērot ciešanas.

Ciest nav pazemojums.
Ciest ir cilvēka dabā.
Censties neciest ir censties nesaprast.
Mūs.

Mīļie,
vienīgā lieta, kurai vari uzticēties līdz galam, ir spogulis.

''Viss bija tik skaisti un labi. Es biju laimīga.'' Viņa smaidot teica.
Skatiens noslīdēja lejup un viņa nočukstēja :''Bet ziniet, arī skaistais var apnikt....''

Skolotājs ar saviem mācekļiem reiz devies svētceļojumā, lai slavinātu dievu. Svētceļojuma laikā viens māceklis atpalika un krietni elsoja. Skolotājs licis visiem apstāties un pienācis pie nogurušā mācekļa.
''Kādēļ tu atpaliec?''
''Es vēlos dāvāt dievam savas svarīgākās mantas, lai viņu cildinātu, taču tās man par smagu.'' Māceklis atbildēja.
''Izmet tās.'' Skolotājs licis.
''Nē, es nevēlos tās mest vējā, es vēlos tās dot Dievam, bet es nevēlos atpalikt!''
''Ja tu neizmetīsi tās, tu līdz galam netiksi. Tev neviens nepalīdzēs.'' Skolotājs atbildēja un māceklis tūdaļ izmeta mantas.

Vēl netikuši līdz galam, māceklis domīgs piesteidzās pie skolotāja un jautāja:
''Skolotāj, bet vai es nebūtu krietnu darbu darījis, dāvājot daļu sevis dievam?''
Skolotājs ilgu laiku klusējis, bet tad atbildējis:
''Nav laba bez ļauna. Es tev mēģinu mācīt, ka nav neatrisināma problēma-ir nepatīkams risinājums.
Dievs pieņem tavu būtību un ticību, ne tavas mantas.''

Un atkal manas autobusa izpriecas.
Šodien, kā ierasts, iekāpu autobusā. Gatavojos jau sākt lasīt grāmatu, līdz ieraudzīju, kas stāv man pretī.
Man pretī stāvēja cilvēks, kurš mani pirms pāris gadiem bija apsmējis un nicinājis. Cilvēks, kuru uzdrošinājos saukt par savu ienaidnieku. Cilvēks, kurš bija nožēlojams. Un viņš man dēļ tā arī daudz iemācīja.
Naids un nicinājums ir priekš vārgiem cilvēkiem, mīļie.
Es viņam uzsmaidīju. Pat nezinu, vai tas bija auksts vai labestīgs smaids. Es nespēju beigt smaidīt. Es jutos stiprāka par viņu. Viņš nebija manas ienīšanas vērts.

Neienīstat, mīļie. Uzsmaidiet savam pretiniekam. Tas darīs jūs stiprākus.
Naids var mācīt, taču naids nepataisa tevi gudrāku.

un uzticību
tev cilvēka acīs neredzēt
tā paliek
aiz tavas muguras

Kā jau ierasti, šodien es devos mājās ar autobusu no centra. Braucot, izbaudīju grāmatu, neiedziļinoties apkārtējos cilvēkos, klausoties mūziku. Ir bijuši neskaitāmi rakstu darbi, kur tiek apspriesti cilvēku noskaņojums autobusos, cik viss drūmi, u.t.t. Šis nebūs no tiem.
Kad pienāca mana pietura, es devos pie durvīm, pieturoties pie staba. Ieraudzīju blakus vēlvienu roku un domīgi nopētīju seju. Tā bija mana bērnības draudzene. Mēs draudzējāmies neskaitāmus gadus, piedzīvojām daudz piedzīvojumu, un tagad mēs stāvam viena otrai blakus gluži nepazīstamas.
Mēs pavadījām bērnību roku pie rokas, bet tagad mēs stāvējām roku pie rokas, pat nesasveicinoties viena ar otru.
Un kas mums traucēja?
Pašlepnums, mīļie.

here's the landscape,
here's the sun,
here's the enemy,
here's the pain.

šķita,ka acis kūst,
bet ne jau tās bija tās,
dvēsele man zuda,
viss tās pūrs
jau to juta,
un es pat nemanīju,
kā tas prom plūst.

tumšas rokas paņem mani,
spēj tās apķert bezjūtīgi,
ievelk tās mani dziļi,
spalgā histērijā,
pavelku es stīgu
uz leju, uz augšu,
stīga vien nočīkstēja,
dobju, skumju skaņu,
pēkšņi viss šķita,
tik vientuļš un vienkāršs,
un tad es
savu vijolīti saplēsu,
viss man bijis,nebijis,
tas nu ir pazudis,
tumšas rokas vairs neredzēju,
un gaišās-vai tās vispār ir?
nebija vairs ne kā,
vien paliekas
no manas vijolītes.
Un tad es apjautu,
ka esmu savā stīgā
pakāries.

pirms
kaut kā
ļauj
man kaut ko
pēc
tā
ļausiet man
aiziet kaut kur
un tad
ļausiet man
neļaut
vairs

Mēs, sarkanbaltā tauta,
lējām asinis,
pār mūsu asarām.
sadosimies reiz rokās,
mīļie
laiks rokas padot
pretī
viens otram