jūs
teatrālie radījumi
nokaunējušies būtu
ne sauso mitrinātu

tā kā kļūda,
bet tā kā emocijas mūs spieda
asins bālās šausmas
melnā dejo

mana piedošana iznīcināja manī jūtas
ak tā, cilvēki
mans klusums nu ir sašķelts un tagad man ir jādomā!

gribēju vilkt pār jums ar zaļo krāsu,
bet sakiet,
vai jūs neesat par melnu
lai kļūtu nu zaļi?

uz galvas
tavas cigaretes pelni
dvēselē jau
tavi meli

skrāpē
manu dvēseli
enģeļi
ērģeles spēlē
asaras
klusumā
eksplozija
skumju
utopijā

and now
when i wake up
i don't have the answers
i just have a questions.
my dear,
where is my flower?
where is my Alice?

Viņi stāv katrs savā upes pusē un mēģina sakontaktēt, metot mazus akmenīšus, nevis ceļot tiltu.

tu uztraucies, ceri, skrien, dari, bet beigās pat ''paldies'' nesaņem.
lūdzu.

jo viens mazs pūtiens
var izjaukt visu tavu kāršu namiņu
pat
ja tas ir veidots
tavā prātā


un
ja izlemjam no jauna celt
tad bailes mūs sāk mākt
kā darīt pareizi
kā sākt
kā izlīdzināt

un beigās
mums sanāk
tāds viens
liels
nepatiess
kāršu namiņš

Sākums. Sākumā mēs visi esam nepieredzējuši. Mēs tikai virzāmies citu cilvēku plūsmas dēļ, mēs nevēlamies saprast savu patstāvību un savu varu.
Iet līnija. Mēs esam uz viņas. Savas nezināšanas dēļ mēs pat nepārkāpjam šo līniju. Tā plūst, tā lokās, tā saiet greizi, un mēs tikai paliekam uz viņas un cenšamies noturēties. Mēs klūpam pāri paši sev. Mēs klūpam pāri savai patikai un savām vajadzībām, jo mēs esam nepieredzējuši un mums šķiet, ka tas ir pareizi.
Beigās līnija ir aizgājusi tik tālu, ka mēs pat vairs nezinām ceļu atpakaļ. Mēs esam piesieti mūsu līnijai. Tā seko mums. Tās elpas glāstus mēs jūtam uz savas ādas, mēs tās dzirdam pat klusumā.
Un nu jau mēs esam daļa no mūsu līnijas. Pat klusumā.

mēs visi
tik uz citiem
protam skumjas liet
mēs visi
tikai spējam
savus mezglus
ciešāk siet

Lai arī mani ienākumi nespēj tikt pakaļ maniem grāmatas lasīšanas tempiem, kā dēļ es grāmatas ņemu tikai no bibliotēkas ( tas taču nemaina vārdu vērtību, vai ne? ) , tomēr dažreiz, intereses pēc, arī es nopērku kādu grāmatu. Bieži vien esmu saskārusies ar nepatiesu literatūras cenu. Cena, kas netiek piešķirta grāmatai, bet rakstnieka uzvārdam vai vismaz stāstam par kārtējo neveiksmīgo mīlestību.
Kas skaitās ''dārga grāmata''? Ar šo vārdu savienojumu es nebūt nedomāju grāmatas, kuru cena pārsniedz 10ls. (vai arī cena, kura pārsniedz jūsu vidējos dienas tēriņus.) Dārgas grāmatas ir tās, kura maksā vairāk par savu domu.
Mūsdienās grāmatnīcās ir neskaitāmi romāni ar vienādu sākumu, vienādu nobeigumu. (Vampīri, vilkači, dēmoni, enģeļi, neķītrais Grejs un visas mistiskās būtnes, kuras 21.gs. otrajā dekādē ir iztirzātas vairāk par Hitleru.) Visas šīs grāmatas ir praktiski vienādas, tikai mainīti galveno varoņu vārdi. Un par spīti šim nenormāli izplatītajam plaģiātismam, grāmatu cena ir vismaz virs 8ls, taču viena no dziļākajām un izjustākajām grāmatām, ko es esmu lasījusi - M. Jursenāra ''Aleksis jeb Traktāts par veltīgu cīņu'' maksā 1.50, un šajā grāmatā es jau iegrimu tās pirmajā rindkopā.
Šobrīd man blakus stāv grāmata, kuru es pirku precīzi par 1ls. Ērvīns D.Jalons ''Kāpēc Nīče raudāja?'' Jā, vāciņš tomēr nav tik daudzsološs kā kārtējā vampīra zobi, taču cena ir pievilcīga. Kāpēc lai nepamēģināt?


Par ko mēs īsti maksājam?

un dažreiz cilvēki pat negrib saprast tevi.
viņi negrib saprast, kā viņi kļūdās.
viņi negrib būt blakus.
negrib būt kopā.

plastmasas ziedi, piespiedušies pie manas galvas ādas un matiem, likās tik skaisti. es nobraucu ar roku caur tiem, skatoties uz sevi spogulī. tajā brīdī es saskumu.
Skaistums. it kā tas ir īsts, bet tomēr nē. Ap manu galvu bija neīsti ziedi, bet tas nav saskumšanas iemesls.
vēl skumīgāk man palika tad,
kad sapratu,
ka neīstums jau nav man tikai ap galvu,
bet viss apkārt
viss
neīsts.

Tavas kļūdas neparāda, kāds idiots tu esi.
Tavu kļūdu atkārtošana to parāda.

tu stāvi pretī,
tu skaties man cauri,
tu neredzi asaras,
tu redzi tikai naidu,
tu neredzi vētru,
tu vēro tik mani,
tu nespēj nostāvēt,
tu nespēj paelpot,
tu negribi izjust emocijas,
tu tās mēģini nogalināt,
tu vēlies sevi apmānīt,
tu pat necenties to darīt,
tu saproti, ka nav tā,
tu nesaproti,
ka nekas vairāk arī nebūs tā.

tu paliki tāds pats, kā visi.

Gribēju pārmaiņas.
Sapņoju par pārmaiņām.
Un tad, kad es stāvēju pie pārmaiņu robežas un sapratu, ka tagad tur, kur es esmu, viss ir ideāli. Kāpēc lai es ko mainītu?
Novērtējiet lietas.

Atceros, kad ziemā sēdēju uz palodzes un vēroju Čaka ielu, kustību, kas vainagojās ar sniegu, fonā skanot ''Melannas'' dziesmām, blakus stāvēja aizdedzināta svecīte, tēja un es lasīju. Maiga vēsma no loga uzdzina drebuļus. Banāli, taču tajā brīdī tas bija tas, kas bija vajadzīgs.
Ir pagājis pusgads. Emocijas nu jau ir pavisam citādas, taču meldiņš-tas nemainās.

Mēs mainamies, taču lietas mums apkārt paliek tādas pašas. Mainās mūsu uztvere.

Atļaujiet man mazliet jūs nogalināt./ Melanna

ir laiks
izgaršot mūsu
neatkarību
ir laiks
to laizīt
no mūsu brūcēm
nost
ir laiks
to iztīrīt
no mūsu
saprātiem
ir laiks
to brūci
šūt ciet
.