Ja? Nopietni?
Tak jel, man vajag palīdzību.
es nespēju uzticēties cilvēkiem. vislaik šaubas, neticība.
pieriebies jau, sāku saprast, ka šajā atklātajā un izvarotajā gadsimtā man nav ko darīt.
bet kur mans ceļš var vest?

es mīlu,
bet ko jūs mīlat?

nokrāsoju brūnus šokolādes matus
man viņi saknēs ir riži brūni
nekas, vismaz forši, mīksti pūkaini. daudz foršāki kā tad, kad nekrāsoju
un šo es ierakstīju, lai pēc mēneša, kad atkal gruzīšos par nesmukajiem matiem, tos nokrāsotu!

izlidoju pēc 29 dienām

Līdz lidojumam 35 dienas
nesen vēl bija 9 mēneši
un šīs 35 dienas vispār ir visgrūtākās.

miers miers miers miers miers miers miers miers miers miers miers
mieru, lūdzu.....

man patīk ziedi tik ļoti, ka viena, no manuprāt, skaistākajām lietām, ko man ir pateikuši, ka es esmu ziedu meitene
nemaz nezinot , ka man tādi ziedi patīk un nemaz nedomājot to nopietni
lietiņas, kas tur ziemā pie dzīvīguma, stāv uz galdiņiem un skapjiem
ja man būtu kaut kur kāda jēdzīga palodze, tad arī uz tās būtu

atceroties, kā es lēkāju pa jūras smiltiņām, gribu saukt sevi par vienu skumju Amēliju.
aiz smilšu kalniņa man bija tik jautri savās skumjās
es it kā esmu pieskaitāma kā esktraverta būtne, bet ne manas jūtas

un tad es vēl tikko sapratu, ka ir 23:30, un, ka es neievēlējos vēlēšanos 23:23
bet šis ieraksts, vismaz augšā rādās, ir sākts rakstīt 23:23
kāda sakritība!

labdien
šodien sapnī iešāvu 7 reizes.
ar ieroci
no attāluma
un ne sev

šodien sapņoju, ka nomiru
pārdzimu kā kaut kāds 25 gadīgs puisis centrā, pie strūklakas, attopoties no komas
man bija dēls
tad es apsēdos un domāju, kā es pie velna nomiru
pamodos no telefona zvana

un kad tagad es nākamreiz miršu, lai uzzinātu, kā es nomiru?

es gribu savu kastīti
kur paslēpties no visiem
it kā man ir skumji
ka dvēsele man tik vientuļa
bet tajā pašā laikā
ak, man tā pietrūkst vientulības

eh
kāpēc ziediem
kuri reiz uzplaukuši
reiz jānovīst

21. decembris. Debesis vairāk atgādina maiju, bet zeme atgādina vītošu novembri. Vismaz tā no mana loga.
pulkstenis saka 14:28.
vēl 6 mēneši līdz šīs sasalušās zemes pamešanai caur maija debesīm.
es nekad neesmu lidojusi lidošanas burtiskajā nozīmē un ir mazliet bail. bet es vismaz lidošu lidojot.

gribu būt svētā nevainība
vairs neiznāks
tad būšu svētais nešķīstenis
gribu laisties caur jūsu rokām
uz kvēlām dejām
ar kvēlām dejām
ielasmeitas raud

Man solīja, ka šī būs pirmā un pēdējā reize, kad es palikšu te viena. Vispār viena. Ir pulkstens 15, es pamodos 13, un jau mokos garlaicībā. Domāju, jākļūst par alkoholiķi vai geimeri. Vai arī?
Pat dejot negribas. Dziedāt arī ne. Eh.

mūžīgās ciešanas.
jūs esat kropļi

būtu es tāds dzīvnieks kā jūs,
ak,
kā jūs visi tiktu plosīti...
bet diemžēl
es varu izbaudīt tikai jūsu zobus
jūsu kāri
jūsu kāri

haha
stulbais naivums
stulbās cerības
stulbie sapņi
stulbā es

Šie būs, iespējams, mani pēdējie 10 mēneši Latvijā. Gribas paturēt kādu akmentiņu no Pļavnieku asfalta, ūdeni no Centra strūklakas un zobu no draugu smaida.
Vakarā Pļavniekos ir citādāki- jā! Visa mana dzīvīte ir pavadīta Pļavniekos. Pie manas mājas stiepjas divas garas ielas un starp tām ir liels zāles ceļš. Man patīk nostāties vidū un skatīties uz tālumā plūstošajām lampām. Vasarā tur aug pienenes.
Šodien es gāju uz veikalu negaisa laikā. Vairāk sāku staigāt bez apaviem un izbaudīt akmeņus un citus gružus duramies manās pēdās. Atkal sāku brist peļķēs. Šī apziņa- šis laiks- liek man izbaudīt šo divvientulību ar rajonu un mani. Vēl jāpiedzīvo rudens, ziema un tad vēl plaukums. Jāizbauda pēdējās netīri tulkotās grāmatas, kas tāpat apmierināja manu baudkāro smadzeni. Varbūt jāizlec ar gumiju. Ak jā, un šī ir burvīgākā vasara visā manā Latvijas dzīvē.

Bet mana sirsniņa atrodas Pārdaugavā. Tur, pie Torņakalna. Tur Anete slēpjas. Pļavniekos paslēpes nespēlē. Tas ir nepiedienīgi.

Jūs ziniet, visgrūtāk Anetei ir sadzīvot pašai ar sevi.
Un kā nu ne- šai apsūnojušai dvēselei jau pat vairs skarbākā švamme nelīdzēs.
Pat Anetes gulta jau palikusi par netīru pēdu smilšu kaudzi, ne dvēselītes bunkuru.
No Anetes uzticības nu jau ir palicis raižu pilns skatiens-un kas tagad būs?
Bet tai patika smaidīt. Tās smaids, ar naivajām bedrītēm vaigos, tāds kā bērnam. Pazūdoši. Mūžīgi.
Klausies, naivā, pietiek sapņot, laiks acīm plūst citur!

zini, kas ir tava problēma?
ka mīlēt tev mokas, ne laime
ka solis tev šķiet tikai bedrē liekams
ka sauja ar smiltīm tik kapā berama
ka smiekli, pat saldākie, ar adatām pilni