Jūs ziniet, visgrūtāk Anetei ir sadzīvot pašai ar sevi.
Un kā nu ne- šai apsūnojušai dvēselei jau pat vairs skarbākā švamme nelīdzēs.
Pat Anetes gulta jau palikusi par netīru pēdu smilšu kaudzi, ne dvēselītes bunkuru.
No Anetes uzticības nu jau ir palicis raižu pilns skatiens-un kas tagad būs?
Bet tai patika smaidīt. Tās smaids, ar naivajām bedrītēm vaigos, tāds kā bērnam. Pazūdoši. Mūžīgi.
Klausies, naivā, pietiek sapņot, laiks acīm plūst citur!