Kā jau ierasti, šodien es devos mājās ar autobusu no centra. Braucot, izbaudīju grāmatu, neiedziļinoties apkārtējos cilvēkos, klausoties mūziku. Ir bijuši neskaitāmi rakstu darbi, kur tiek apspriesti cilvēku noskaņojums autobusos, cik viss drūmi, u.t.t. Šis nebūs no tiem.
Kad pienāca mana pietura, es devos pie durvīm, pieturoties pie staba. Ieraudzīju blakus vēlvienu roku un domīgi nopētīju seju. Tā bija mana bērnības draudzene. Mēs draudzējāmies neskaitāmus gadus, piedzīvojām daudz piedzīvojumu, un tagad mēs stāvam viena otrai blakus gluži nepazīstamas.
Mēs pavadījām bērnību roku pie rokas, bet tagad mēs stāvējām roku pie rokas, pat nesasveicinoties viena ar otru.
Un kas mums traucēja?
Pašlepnums, mīļie.