Skolotājs ar saviem mācekļiem reiz devies svētceļojumā, lai slavinātu dievu. Svētceļojuma laikā viens māceklis atpalika un krietni elsoja. Skolotājs licis visiem apstāties un pienācis pie nogurušā mācekļa.
''Kādēļ tu atpaliec?''
''Es vēlos dāvāt dievam savas svarīgākās mantas, lai viņu cildinātu, taču tās man par smagu.'' Māceklis atbildēja.
''Izmet tās.'' Skolotājs licis.
''Nē, es nevēlos tās mest vējā, es vēlos tās dot Dievam, bet es nevēlos atpalikt!''
''Ja tu neizmetīsi tās, tu līdz galam netiksi. Tev neviens nepalīdzēs.'' Skolotājs atbildēja un māceklis tūdaļ izmeta mantas.

Vēl netikuši līdz galam, māceklis domīgs piesteidzās pie skolotāja un jautāja:
''Skolotāj, bet vai es nebūtu krietnu darbu darījis, dāvājot daļu sevis dievam?''
Skolotājs ilgu laiku klusējis, bet tad atbildējis:
''Nav laba bez ļauna. Es tev mēģinu mācīt, ka nav neatrisināma problēma-ir nepatīkams risinājums.
Dievs pieņem tavu būtību un ticību, ne tavas mantas.''