Es sēdēju ar kapučīno krūzi uz lauka un klusi dziedāju meldiņu kādai no manām galvā skanošajām dziesmām.
Miers man piesēdās blakus un apķēra manus plecus. Sākumā es it kā nobijos, bet tad skumji pieklusu un izbaudīju viņa sabiedrību,
taču mēs abi zinājām, ka neesam sabiedrotie. Miers nav mans.
Tas apņēma mani no visām pusēm un lika man justies gaužām viegli, taču šis vieglums man likās pārāk neierasts. Es, dzīvā būtne, nespēju pieņemt to, ko man var atņemt jebkurā mirklī.
Es atrāvos no skāviena, piecēlos, paņēmu savu vijolīti un aizgāju prom. Miers man nesekoja.