cilvēks vara,
cilvēks bara,
cilvēks mazs,
cilvēks ass,
cilvēks dumjš,
cilvēks skumjš,
cilvēks kluss,
cilvēks mīnuss,
cilvēkam laiks
iet aizsaulē
laiks mūsu cilvēku
nonāvēt

iesim mēs,
tumšās, klusās pasaulēs,
savīsim jūs auklās,
un re, jūsu asaras sārtās

Es paskatos uz leju,
un tur tavas kājas,
tik melnas, tik sagrieztas,
sāpēm tās pavērtas,
acis tev asarām aizlietas,
rokas tev aizsietas,
un palīdzēt tev atrauties,
es labprāt,
taču nevaru,
Brīvība mana.

Sazāļota,
laiks spēlēt spēles,
netīras un melnas,
un ar vienu kliedzienu,
pasniegšu tev to,
ko sirds tev nekvēlo.

Mēs izdzīvojam dienas, taču naktīs mēs sapņojam.
Mēs novecojam sapņos.
Un tā vienmēr.
Mēs dzīvojam tur, kur neredz īsteno skatu.
Mēs esam aiz patiesības.
Un tā vienmēr.
Mums jānoskatās uz nejēdzībām, kas mums vienmēr ir tik tuvas, ka nespējam no tām izvairīties un tām pielāgojamies.
Un tā vienmēr.
Nesteigsimies, pārdzīvosim visu sūro vilni, kas pār mums nāks un dedzinās.
Būs grūti.
Un tā vienmēr.
Aiz labā krājas putekļi, līdz vēlmei jātiek cīnoties.
Lai gan skāru tevi, tevi ietekmēja kas cits.
Un tā vienmēr.

uz galvas pil piles,
iekš galvas arī,
kājas salst,
domas arī,
lāsteka pie jumta,
uz lūpām arī,
taču man vien
ugunskurs pretī acīm
stāv.
tas nestiepj roku
savējo

100 gramus naida,
lūgtum tev nelūgšu,
tu esi mans bārmenis,
kas pilda to bez pavēles,
katra mazākā pile,
pildīta ar sāpēm,
kas grādos virs simts.
pielaid tām uguni,
kaut mazāko dzirksteli,
es tev lūdzu,
dedzini tās.

manu mīļo dvēselīt,
pieklusti mazliet,
es gulšos zem tava skalpeļa,
izliešu tev glāzi manu gaužo skumju,
došu tev iedzert tīru patiesību,
ļaušu tev izņemt sadrupušu pagātni,
taču tu zini,
ka tā būs tava inde,
tava nāves deva,
manu dvēselīt.

Aizšuj muti,
klausies manas klavieres,
tās spēlē mēnesgaismā,
kad naktsbalerīnas zied,
kad uz ielas tik gaismas spīd,
bet nav ne skaņas,
ne kustības,
vai tu to esi nozagusi?
atbildi man, mīļā sirds,
Un ja arī nē,
tad ņem un uzbur,
uzbur to, kā mums nav,
ko vēlamies un ko nesaņemsim,
ko sapņos redzam,
ko iztēloties nemākam,
ņem un bur.

priekšā glāzīte,
galva tukša,
mazlietota kaislība,
samākslota patiesība,
apgriezti ideāli,
elpas nospiedums,
spalgi čuksti,
pirksts priekšā lūpām,
klusē,
miers
un
svītra.

Tavas acis nav tik spilgtas,
lai tām šķirtu mēneša kaisli,
tavas lūpas nav tik miklas,
lai tās šķirtu no dūmiem,
tavi vārdi ir tik sekli,
un to zinu tikai es,
jo tu manās rokās guli,
tik vienkārša,
taču salauzta.

Tā nebūs tava,
tā arī nav mana,
tai beigu nav'a,
tā nedalās.
to smaku tu nesajutīsi,
viņu tu nesasniegsi,
viņu tu nedabūsi,
jo tā nav mūsu.
Tā mūžība
nav
mūsu.

Mākslinieciska ekspresija, sekss un patiesība ir vienīgās lietas, kam patiešām ir kaut kāda nozīme./RHCP

Un vēl saki, ka tā nav.

Un te es esmu,
eju pa ēnu piesmeltām ielām,
mēs dienas nesaucam vārdos,
mēs neizmantojam savu būšanu,
un vai tu neredzi,
ka man nav ēnas?
tavās acīs tās nav,
jo tu nevēlies redzēt
mani
melnu.

Lētās pasakas ar laimīgām beigām,
savaņģēti enģeli ar aplauztiem spārniem,
mēs tiem ticam un ceram,
ticam un ceram līdz krēsla pāriet,
līdz dienu pārklāj necaurredzamā migla,
bālās aukstuma rokas mūs apņem,
taču viss, viss, kas ap mums
ir tik nepierasti cieši sasiets

Tiltu nav, kas mūs vieno, kuri kuro gadu jau...
Vārdu bezvārd tukšums mūs grauž.
Pārkarsušās domu zīmes, abiem telpā vietas nav,
Vien gaiss, gaiss tik elektrizēts. /Dzelzs vilks-sveši.

Saspīlētā gaisotne. Tik pazīstama un tajā pašā brīdī-tik nepatīkama.
Kas ir noticis pa šo laiku? To zinam tikai mēs, bet ne īstajā mirklī.
To nevaram aizmirst tikai mēs, vienalga kādā mirklī. Vai saproti?
Mūsu lēnā deja ir garām. Jau sen garām.

Es nezinu, ko es te daru un kādēļ to daru. Laikam sapratu, ka nu jāizpaužas kaut kur vairāk par līniju lapām. Mēģināšu to darīt tik parasti un garlaicīgi pelēkā interneta lapelē.
Nezinu, kā īsti sevi iepazīstināt. Laikam jau saukšu sevi par Kristiju. Šķiet, ka tas ir vārds, kas izpauž manu sievišķīgo pusi, lai gan daudzi šo vārdu piedēvē gan kristīšanai, gan kristum, bet pati pati esmu ateiste. Tas arī viss.