| Kas notiek? |
[5. Dec 2008|00:31] |
Lai kā tur arī būtu - izlikties par to kas neesi tik ilgi līdz pats tam notici. Kā gan var būt tik ļoti neuzmanīgs pret sevi? Tā taču nedrīkst, tā var apdedzināties un iespējasm pat neatlabt. Sirds taču nevar bez sirds...
Tās zaļās acis. Varbūt, laikam, iespējams, nē nekad, es apņemos no rītdienas.
Viņš mani neglābs, man pašai ir sevi jāglābj. |
|
|
| Līdz 29. un ko tad? |
[26. Maijs 2008|20:42] |
Un ko tad, ko tad es darīšu? Nezinu, bet nespēju priecāties, jo nāksies atteikties no visa, kas mīļš. Grūti izvēlēties, ko lai tagad iesāk atteikties no iespējas vai no mīlestības?
Par domām vien iekšā viss sagriežas un paliek fiziski grūti, viss sāp. Es nevaru, negribu, bet vajag...
Un kāpēc vajag, kāpēc vajag atteikties? Kapēc nevar kopā?? Cik man būs, būs 24 nav tik daudz it kā viss vēl priekšā. Bet cik būs iespējas? Iespējas būs daudz un iespaidīgs CV??!! Bet kā ar mīlestību?? Ar mīlestību nekā, nebūs tā kā ir tagad, kad var no visas sirds smieties un skūpstūties. Cik labi ir kopā, cik gan ļoti ir labi, negribu pazaudēt. Līdz pat lielām dusmām negribu, bet ko lai dara??
Jādara tā kā man labāk, bet kā ir man labāk??? Līdz nemaņai sāpīgi, tik ļoti bail kļūdīties.. |
|
|
| Rez sen senos laikos... |
[7. Apr 2008|19:01] |
Šonakt tā pavisam klusiņām gribējās smaidīt. Nez vai es iemīlēšos, domāju nē, bet pabūt kopā ar kādu, kas paliek bez vārdiem tikai tādēļ, ka saņēmu viņa roku. Man patīk. Lai gan tās ir tukšas sarunas, bet man patīk. Varbūt, ka esmu iedomājusies par daudz, bet viss notiek uz labu. Un jā mēs nepaliksim kopā un varbūt man nāksies nožēlot, un palikšu viena. Bet vakar nolēmu, ka jāsāk dzīvot pa skaisto.
„Es neko vairāk negaidu…” smaids un klusībā nodurtas acis. Tad drusku aizdomāties, man nepatīk, ja sarunas laikā tiek novērsts skatiens, man nepatīk, ka es to atdarinu. Mēs tikai tagad sāksim, bet man šķiet, ka pazīstam viens otru jau gadiem. Es nezinu kā, man bail, es negribu nevienu sāpināt. Ar VIŅU bija/ir/būs vienmēr tik viegli, bet tā vairs nevarēja. Jā tagad ir pārmetumi un sāp, bet es taču to gribēju, vai tomēr ne?? Godīgi būtu, ja es būtu zaudētājos, jo vainīga vien esmu… |
|
|
| Lietus lāses uz skropstām |
[3. Mar 2008|20:18] |
Šodiena pagāja ātri. Viss sākās jau pavisam agri no rīta, kopā ar kādu, kas liek domāt un smaidīt. Tā ir tikai ceturtā reize, bet es jau izņemu no ātruma. Galvenās kļudas: nepamanīju gājēju, nogriezu ceļu, nepamānīju zīmi dodiet ceļu... Bet varēja būt vēl sliktāk. Nevaru ciest, ja man neizdodas, bet mēs vienmēr mācāmies. Domāju, ka gan jau ies labāk. Plus vēl jāatcerās par drošu attālumu no tramvaja sliedēm, kā arī par to, ka jāskatās vai nebrauc tramvajs. Vienmēr ir jāskatās.
Visi mani plāni pamazām būk, bet zinu, ka būs labi. Citādāk nemaz nevar būt.
Tiešām nezinu, kā lai to iztulko, bet man liekas, ka tas vēl nav glējais nē. Jo tā nevar būt... Tā vienkārši nevar būt...
Un mēs nepaliksim kopā, jo es negribu tā eksistēt, es gribu dzīvot.... |
|
|
| Reiz sen senos laikos... |
[2. Feb 2008|16:48] |
|
Vakar meditēju līdz 1 naktī, domās pārcilādama savas domas un vēlmes. Šodien skaistuma diena. Grūti tikt skaidrībā ar to kas un kā būtu pareizi. |
|
|
| viens, divi, trīs nu Tu esi brīvs... |
[13. Jan 2008|23:36] |
Man ir kauns par sevi. Nezinu, bet man jau ta ir apnicis tas viss. Ja tieshi tas. Gruti sanjemties un ta no sirds kaut kam piekjerties. Nevaretu teikt, ka esmu nogurusi, drizaak tas ir haoss, kas atnjem speku. Man ir arkārtīgi vajadzīga kārtība, tāda kārtība, kas ļauj bez liekām pārdomām pavadīt sestdienas un svētdienas. Man ir vajadzīgs sports, jo tas ļauj ātrāk domāt un dzīvot pilnvērtīgāk. Es zinu, ka pateicoties tam es jūtos daudz, daudz labāk.
Rīt, ja būs patiešām ērti, tikšu pie jauniem zābaciņiem, vēl tad tikai mētelītis un kaut kas skaists sestdienai.
Vēl tikai 1 diena un tad būs mana diena. Tātad ir labi jāizskatās otrdien. Otrdien būs arī pirmā diena autoskolā. Nezinu vai izdosies, bet nevar neizdoties. Jāuzraksta, jāiemācās un jāiestājas. Citādāk nemaz nevar būt. |
|
|
| Par skaistumu |
[8. Jan 2008|23:30] |
Nezinu gan vai viņam arī tas šķiet svarīgi dzirdēt manu viedokli, bet man jā. Man tas ir svarīgi. Šodien ar lielu sajūsmu par lielajiem plāniem, bet atbilde bija kā pret mazu bērnu. Grāmata, ko plānoju lasīt, tiks iegādāta tikai nākamnedēļ. Par studijām, ik brīdi pārņem tādas kā bailes no neziņas un pat kaut kāda nepārliecinātība, bet ik reizi es tomēr saprotu kā vārdā.
Mana lat. val ir pavisam iesūņojusi, notiekti kaut kas ir jādara tās labā. |
|
|
| |
[6. Jan 2008|20:44] |
|
Success comes through hard work, optimism, openness, a passion to learn, a willingness to change and a conviction that there are no free rides. The Economist Magazine 10/30/93 |
|
|
| Jauni un skaisti |
[5. Jan 2008|19:24] |
Jau otraa diena, kad esmu mājās. Ēģipte - viss, pilnīgi viss man patika. Skiasti, pasakaini un ideāli. Saule, jūra un smltis. Viss bija tieši tā kā iztēlojos. Mēs nirām, braucām ar kamieļiem, skatījāmies un mācījāmies. Daudz skūpstu un jautrības. Skaistums.
Tagad ļoti pietrūkst šī cilvēka blakus, pietrūkst sarunu par neko. Ikdienā tā nekad nebūs.
Atpakaļ pie aizņemtības un darbiem. Ir plāni un iespējas jaunajā gadā. Ir tikai atspēriens nepieciešams un viss notiks.
Gredzena nav... |
|
|
| Skaistumam nē, vēl pavisam nedaudz... |
[15. Nov 2007|21:31] |
Pēdējā laikā itin bieži piefiksēju to, ka laiks paiet pārāk ātri, jau ir gandrīz novembre beigas. Mani nu nekādi negrib pamest sajūtas, ka kaut kas nav tāds pavisam īsts. Sajūtas kā pasakā, jo viss notiek tā kā es vēlos. Tagad tik Ēģiptē varētu notikt tas, ko es tā pavisam klusiņām esmu iztēlojusies, un tad jau visiem būtu skaidrs, kas tas īsti ir.
Vakar izlasot mail kļuva tā pavisam silti ap sirdi, jo es saņemu neskaitāmas iespējas un tas ir manās rokās šīs iespējas izmantot un nevienu nepalaist garām.
12 naktis un 13 dienas, tas varētu būt tā vērts.
Ar saņemšanos gan tā pašvakāk, bet nu saņemšos, tik sagaidīšu vēlu nakti un tad saņemšos, kādas lapas 3, jo es gribu kādu no pienākumiem svītrot no darāmo darbu listes, 20.11 varētu būt diena kad pārņem tāda kā brīvības sajūta.
Zēl, ka cilvēks pie kā tik tikko esi sācis pierast dodas prom un viņa vietā nāk kāds cits. Šodien nospriedām, ka viņš visticamāk nebūs visai runīgs, jo izskatījās esam pārāk pareizs...
Es mīlu un mani mīl, bet biki bail. |
|
|
| |
[4. Sep 2007|22:22] |
Mazliet bail. Mazliet skumji un mazliet pietrūkst brīvības. Trīs jau pievarētu, trīs vēl ir palikuši. Rītdiena un tad vēl tikai divi. Jāatdzīst, ka tā nebija neko saprātīga doma, bet, kas izdarīts, izdarīts. Man patīk ;)
Kā es jūtos, jūtos labi. Ar plāniem par visu, ar laiku priekš visa un par 30 min garām telefon sarunām. Kādēļ gan viņam tik ļoti tagad gribas parunāties?? Vai joka pēc, kāds parakstās sms kā tava mīļākā, hmm nez, es neko neteicu un neko arī neteikšu, bet mani tas nedaudz satrauca, varbūt joks, varbūt ne? Bet tas jau būtībā ir vienaldzīgi. Tātad, tagad saņemties un aiziet. Vai tad ir tik smagi, nē būtībā nav, galvenais, ka laiks iet uz priekšu. Un šonedēļ būs rezultāti, varūt rīt, varbūt parīt. Lai nu kā manas dienas jau ir izplānotas. Rīt pie Elīnas. Būs tā vērts.
Tad vēl tā pavisam agri, agri, lai būtu pirmā un visu sīki, jo sīki. Es nesaprotu, bet rīt sapratīšhu.
Un tagad saņemties un izdarīt. Vēl tikai pāris mēneši un atkal būs saulaini rīti un garas dienas. Ziema paies, strp citu, būs taču sniegs un kalni un ceļojumi un daudz daudz jauna. Līdz vasarai kaut kā nebūt izvilkšu. Es ticu. |
|
|
| |
[3. Aug 2007|21:53] |
Reiz kāds ir teicis - padomā labi, kas ir tas, ko tu vēlies, jo vēlēšanās mēdz piepildīties. Apsurdi, bet tā ir balta patiesība. Un mana vēlēšanās ir jau piepildījusies. Ne tikai vienu vienīgo reizi, bet jau trīs reizes pēdējo divu nedēļu laikā. Bet vislabāk, man patika saulriets un pilnīgi tukšā pludmale ar samirkušajām smiltīm. Atkal nākas jautāt vai tā ir tikai sakritība jebšu tam patiesi bija tā jānotiek?
Vienkārši tas ir kas jauns, bet man ir nedaudz, tā pavisam nedaudz, garlaicīgi, jo tas ir vienkārši. Vienkārši spēlēt teātri, es laikam vienkārši nemāku tā pavisam drusciņ pagaršot. Es ēdu pilnām mutēm, tā it kā kāds censtos atņemt, bet tādās reizēs nemaz neizdodas izbaudīt garšu. Un vēl jau pārlieku lielais uztraukums un kaut kādi dīvaini secinājumi. Draudzība tas taču ir labi, šķiet, ka šis monologs ir jāu novecojis. Pagājušo vasar es saskāros ar to pašu, un ko es iemācījos. Un vēl jau tas gadījums, kad pat balss trīcēja. Mācība ir viena - nevajag rīkoties pirms nav zināms kāds būs rezultāts. Vienkārši nejautāt sev un citiem. Dzīvot tā pavisam naivi, izliekoties, ka tur nekā nav, izliekoties neredzam, ka tur kaut kas varētu būt.
Un vārdi - tie ir bijuši svarīgi un vajadzīgi līdz brīdim, kad tie tiek patiekti. Tad kad skaņa saskaras ar gaisu pazūd jebkāda jēga, jo šie izteiktie vārdi rada jaunus vārdus, bet paši pazaudē jebko ko kādreiz ir nozīmējuši. Risinājums, skaistām sievietēm nepiestāv būt nelaimīgām. |
|
|
| |
[26. Jul 2007|17:30] |
|
Neko mēs neradām no jauna, tikai pārstrādājam jau sen radītas lietas. Uzliekam jaunas sejas pāri tām vecajām un priecājamies par labi padarītu darbu. Tā nedrīkst. |
|
|
| |
[17. Jul 2007|22:41] |
Man patīk, ja mājai ir logu (nu tie koka) aizveramie. Man ljoti patiik tie veco maaju logi. Tie dziivie pagatnes liecinieki ar koka grebumiem un istu stiklu. Netie baltie un nedziivie.
Un veel labojums Horvatija nav smilshainas pludmales, ak es izlepusii Baltijas juuras iedziivotaaja, domaaju, ka visur ir smiltis. Bet taa nu nebuut nav.
Kaa bija, bija labi. Minus viena nakst un minus slikta passhsajuta. Bija vairaak nekaa labi, bija ta, ka ik uz bildes es smaidu. Bija silti, saulaini un atskjiriigi. Un esot majas pietrukst visa pietrukst. Es zinu, kur es veletos dzivot, tagad es spetu atbildet uz sho jautajumu.
Un kaa ir ar laimi? Laime ari ir, tikai dzivot ir jamaak. Un nekaadu liidz speku izsikuma un visam pari, vienaldzibu, vienladzibu. Jo bija asaras... |
|
|
| |
[21. Jun 2007|15:05] |
Tu esi mans draugs un es tevi mazliet mīlu.
Divi skūpsti tikai, bet vēl tagad tā sajūta nepamet. |
|
|
| Skaistums |
[20. Jun 2007|23:06] |
Shodien ēnu mežā iespīdēja saule. Un ne jau tā drusku, bet gan līdz pašam vidum. Žēl, ka izvēlējos ne ar kājām, sajūtām noteikti bija jābūt grandiozām. Katru smilgu varēja ieraudzīt kā no jauna. Vienkārši un skaisti. Atkal nee skaistumam diena, chetras tablets un ne drusku no ēdiena.
Kārtējie agrie rīti ar peldi jūrā, viss būtu ideāli, bet mati, ja vien tie mati nesamirktu un kā ar tādiem lai dodas tālāk. Mazgāt, nē mazgāt man nepatīk. Tā anketa atkal, šķiet, ka esmu mainījusies un man ir pavisam citas vērtības. Atceros pašā sākumā lielais nogurums, tas pats nogurums, kas šodien. Lieku punktu.
Vieni uz Milānu, bet es, es uz Horvātiju. Jau pāris dienas domas ir tur smilšainajās pludmalēs un daudzajās salās. Šodien, šodien bija labi. Tik pietrūkst tuvības un vienmēr pietrūks. |
|
|
| Paldies |
[7. Jun 2007|22:47] |
Ha. Cik gan ļoti man tīk sagrozīt ikdienu, cik gan ļoti man tīk teātris. Nezinu, kādēļ, bet es sajutos neērti. Viņiem vienalga, bet man gan ne. Bet rīt, bet rīt es atvainošos un viss būs tā kā tam jābūt. Un tad jau vēl vakariņas...
Brīnišķīgs kompliments, es sajutos tik labi. Paldies. |
|
|
| |
[31. Maijs 2007|22:47] |
Man likās, ka es zinu, ko tas nozīmē būt pārgurušam, bet nē šodien tas viss pavērās jaunā gaismā.
Patīkamas tikšanās un sirsnīgas sarunas. Nezinu, ko viņa domā par mani, bet man patīk pavadīt laiku kopā ar viņu. Un atkla pierādās vecā patiesība vajag tikai vēlēties un viss notiks tā kā gribi Tu. Cik gan maz cilvēkam vajag pilnīgai laimes sajūtai. Man pietiek ar teātri. Rīt laikam nāksies ar sakostiem zobiem un tā pavisam klusītēm. Es esmu ļoti nogurusi, bet tagad vismar ir iemesls tiekties pēc atpūtas un atelpas. "Cilvēkam priekš pilnas laimes ir jānosvīst trīs reizes dienā." bioloģijas skolotājas citāts. Šodien priekš pilnas laimes pietrūka tikai vienas no tām īpašajām reizēm. Un tā jau var teikt, ka diena bija izdevusies... |
|
|
| |
[30. Maijs 2007|18:45] |
Gribas skaļi kliegt un visu lauzt un dauzīt. Kā lai paskaidro to, ka vairs negribas. Ja nekas nemainīsies, ja nebūs progresa, tad tas mirs. Nekad nedriikst apstaaties. Est minimaali maz, un dziivot maximaali ilgi. But jaunai un skaistai, bet tikai ne katru dienu, man tas ir par daudz un vienmeer buus par daudz.. Un Tu lai arī kā tur būtu, Tu mani nodevi. Un es, es sirds dziļumos mīlu tevi.
Tb smiekli nāk par sevi, virtuālas sarunas pašai ar sevi, nu jā kadreiz jau tam bija jānotiek. Kādēļ lai tas kādreiz nevarētu būt šodiena?? Un patiešām, kādēļ nē??? |
|
|
| Vai tad nav vienalga..... Ir |
[27. Maijs 2007|11:31] |
Silta nakts, stiprs miegs. Es gandrīz nedzirdēju kā viņš pārnāca. Lielā dūnu sega un atvērtais logs līdz pašam galam. Augļi un daudz, daudz putukrējuma. Vakardienas lielā nelaimības sajūta un vispārēja pamestība. Man nepatīk būt mājās vienai, bet tagad jāsāk pierast... Otrā diena tikai, bet man pietrūkst cilvēku...
Divi atteikumi - patiesībā tas nebija pārsteigums, es jau zināju ka tas tā notiks... Vienk. gribējās sevi pamocīt... Actiņām gan tas nepatika, lielie riņķi un piepampušie plakstiņi. Bet to visu man vajag līdzsvaram, citādi es netiktu galā... Lai novērtētu skaisto ir vajadzīgs neglītais, lai justos labi, ir jājūtas arī slikti.
Bet nu par to, par ko mēs nerunājam. Par to ko noklusējam, par to ko labāk aizmirstam, par to ko gribās tik ļoti, ka ļoti nav īstais vārds, lai apzīmētu to cik ļoti gribās. Reizēs, kad katra lāse tiek sagaidīta ar lielu sajūsmu, reizēs kad uzticamies, lai gan labi zinām, ka savis labad tas nebūtu jādara. Viss sākas un biedzas ar domām, nekas cits neietkemē sajūtas kā tikai domas. Visu var labot un mainīt, ir tikai ļoti jāgrim. When one door is closed, the other one will be open.. Tātad uztver pareizi, domāt pareizi un dari pareizi.... |
|
|