| |
[3. Aug 2007|21:53] |
Reiz kāds ir teicis - padomā labi, kas ir tas, ko tu vēlies, jo vēlēšanās mēdz piepildīties. Apsurdi, bet tā ir balta patiesība. Un mana vēlēšanās ir jau piepildījusies. Ne tikai vienu vienīgo reizi, bet jau trīs reizes pēdējo divu nedēļu laikā. Bet vislabāk, man patika saulriets un pilnīgi tukšā pludmale ar samirkušajām smiltīm. Atkal nākas jautāt vai tā ir tikai sakritība jebšu tam patiesi bija tā jānotiek?
Vienkārši tas ir kas jauns, bet man ir nedaudz, tā pavisam nedaudz, garlaicīgi, jo tas ir vienkārši. Vienkārši spēlēt teātri, es laikam vienkārši nemāku tā pavisam drusciņ pagaršot. Es ēdu pilnām mutēm, tā it kā kāds censtos atņemt, bet tādās reizēs nemaz neizdodas izbaudīt garšu. Un vēl jau pārlieku lielais uztraukums un kaut kādi dīvaini secinājumi. Draudzība tas taču ir labi, šķiet, ka šis monologs ir jāu novecojis. Pagājušo vasar es saskāros ar to pašu, un ko es iemācījos. Un vēl jau tas gadījums, kad pat balss trīcēja. Mācība ir viena - nevajag rīkoties pirms nav zināms kāds būs rezultāts. Vienkārši nejautāt sev un citiem. Dzīvot tā pavisam naivi, izliekoties, ka tur nekā nav, izliekoties neredzam, ka tur kaut kas varētu būt.
Un vārdi - tie ir bijuši svarīgi un vajadzīgi līdz brīdim, kad tie tiek patiekti. Tad kad skaņa saskaras ar gaisu pazūd jebkāda jēga, jo šie izteiktie vārdi rada jaunus vārdus, bet paši pazaudē jebko ko kādreiz ir nozīmējuši. Risinājums, skaistām sievietēm nepiestāv būt nelaimīgām. |
|
|
