| Vai tad nav vienalga..... Ir |
27. Maijs 2007|11:31 |
Silta nakts, stiprs miegs. Es gandrīz nedzirdēju kā viņš pārnāca. Lielā dūnu sega un atvērtais logs līdz pašam galam. Augļi un daudz, daudz putukrējuma. Vakardienas lielā nelaimības sajūta un vispārēja pamestība. Man nepatīk būt mājās vienai, bet tagad jāsāk pierast... Otrā diena tikai, bet man pietrūkst cilvēku...
Divi atteikumi - patiesībā tas nebija pārsteigums, es jau zināju ka tas tā notiks... Vienk. gribējās sevi pamocīt... Actiņām gan tas nepatika, lielie riņķi un piepampušie plakstiņi. Bet to visu man vajag līdzsvaram, citādi es netiktu galā... Lai novērtētu skaisto ir vajadzīgs neglītais, lai justos labi, ir jājūtas arī slikti.
Bet nu par to, par ko mēs nerunājam. Par to ko noklusējam, par to ko labāk aizmirstam, par to ko gribās tik ļoti, ka ļoti nav īstais vārds, lai apzīmētu to cik ļoti gribās. Reizēs, kad katra lāse tiek sagaidīta ar lielu sajūsmu, reizēs kad uzticamies, lai gan labi zinām, ka savis labad tas nebūtu jādara. Viss sākas un biedzas ar domām, nekas cits neietkemē sajūtas kā tikai domas. Visu var labot un mainīt, ir tikai ļoti jāgrim. When one door is closed, the other one will be open.. Tātad uztver pareizi, domāt pareizi un dari pareizi.... |
|