| Rez sen senos laikos... |
7. Apr 2008|19:01 |
Šonakt tā pavisam klusiņām gribējās smaidīt. Nez vai es iemīlēšos, domāju nē, bet pabūt kopā ar kādu, kas paliek bez vārdiem tikai tādēļ, ka saņēmu viņa roku. Man patīk. Lai gan tās ir tukšas sarunas, bet man patīk. Varbūt, ka esmu iedomājusies par daudz, bet viss notiek uz labu. Un jā mēs nepaliksim kopā un varbūt man nāksies nožēlot, un palikšu viena. Bet vakar nolēmu, ka jāsāk dzīvot pa skaisto.
„Es neko vairāk negaidu…” smaids un klusībā nodurtas acis. Tad drusku aizdomāties, man nepatīk, ja sarunas laikā tiek novērsts skatiens, man nepatīk, ka es to atdarinu. Mēs tikai tagad sāksim, bet man šķiet, ka pazīstam viens otru jau gadiem. Es nezinu kā, man bail, es negribu nevienu sāpināt. Ar VIŅU bija/ir/būs vienmēr tik viegli, bet tā vairs nevarēja. Jā tagad ir pārmetumi un sāp, bet es taču to gribēju, vai tomēr ne?? Godīgi būtu, ja es būtu zaudētājos, jo vainīga vien esmu… |
|