| Lietus lāses uz skropstām |
[3. Mar 2008|20:18] |
Šodiena pagāja ātri. Viss sākās jau pavisam agri no rīta, kopā ar kādu, kas liek domāt un smaidīt. Tā ir tikai ceturtā reize, bet es jau izņemu no ātruma. Galvenās kļudas: nepamanīju gājēju, nogriezu ceļu, nepamānīju zīmi dodiet ceļu... Bet varēja būt vēl sliktāk. Nevaru ciest, ja man neizdodas, bet mēs vienmēr mācāmies. Domāju, ka gan jau ies labāk. Plus vēl jāatcerās par drošu attālumu no tramvaja sliedēm, kā arī par to, ka jāskatās vai nebrauc tramvajs. Vienmēr ir jāskatās.
Visi mani plāni pamazām būk, bet zinu, ka būs labi. Citādāk nemaz nevar būt.
Tiešām nezinu, kā lai to iztulko, bet man liekas, ka tas vēl nav glējais nē. Jo tā nevar būt... Tā vienkārši nevar būt...
Un mēs nepaliksim kopā, jo es negribu tā eksistēt, es gribu dzīvot.... |
|
|
