Garastāvoklis:

apathetic

Partikula
Partikula.


Diena bez šņabja ir partikula. Bet, kas ir partikula – es nezinu.

Spogulīt, spogulīt – klusē, maita. Pūtītes labāk skaiti, nevis vēro manu ģīmi. Skaisto. Ar tevi tad arī viss sākās – mēdītāj, mēdīj, medij. Sen nebiju skatījies. Aizgāju pie kaimiņa, kurš arī nezin, kas ir partikula un paskatījos. Ieraudzīju.
- Ko tu blenz, idiot? – kaimiņš uz mani sāka kliegt, - Lai uzzinātu, kas ir dzīve ar to kaut kas ir jādara.
- Kas jādara? – es iesāku tīrīt spoguli no nezin kādiem sakaltušiem asins pilieniem, lai skaidrāk visu saprastu.
- Jānodzīvo, vot.
Es jau sen zināju, ka kaimiņš gaida, kad es nomiršu, jo vienreiz es devu viņam solījumu un pa purnu. Purns viņam sadzija, bet mans solījums palika. Atdošu tev savu rakstāmgaldu, krēslu un prīmusu, kad būšu beigts, es teicu. Solīju. Kādus divdesmit latus par to viņš dabūs, tāpēc teica, ka ar dzīvi esot kaut kas jādara, lai uzzinātu, kas ir dzīve. Jānoskaidro, kas ir partikula. Un viss. Tad vairs nekā nebūs.
- Dzīvi nemaz nevar skaidrā nodzīvot, - viņš man teica, kad biju nokasījis pēdējo asins pilienu no mēdītāja.
- Visi, kuri nezina, kas ir partikula - raksta, - es iedzēru, - Klusē maita, - teicu spogulim bez asinīm.
Tie, kuri zina, kas ir partikula, lai klusē uz mūžu, līdz nāve viņus šķirs. Partikulu un tos, kuri zina, kas ir partikula. Bērni neskaitās. Viņi vēl nav nekas, jo nav ne par ko kļuvuši. Zina, kas ir partikula. Viņiem partikulu ielej ar karoti mutē. Viņus iekodē un atgādina, ka nedrīkst lietot dekoderus, jo tad viņi aizmirsīs, kas ir partikula un ar viņiem būs cauri.
- Ar dzīvi kaut kas ir jādara, - vienu dien teica kaimiņš un slīcināja podā žurku. Turēja viņu aiz astes un apdullušu mērca ar galvu podā.
- Nezin, vai burbuļos..., - es biju skeptisks. Es vienmēr biju skeptisks.
- Varbūt labāk giljotinēsim viņu, ko? – kaimiņš izvilka viņas galvu no ūdens un tecināja žurkūdeni uz grīdas, turpat, kur bija sapilējušas mūsu piles. Sapelējušas mūsu pilis.
- Man radās doma, - es teicu un aizskrēju.
Sēdēju pie rakstāmgalda veselu sutku. Pierakstīju iespaidus par pilošo žurku. Tā arī nosaucu – Pirmā nodaļa – Pilošā Antuanete (tāpēc, ka vēlāk kaimiņš viņu tomēr giljotinēja, jo viņa bija apēdusi divas svarīgas lietas – čaiņika vadu un baranku, un kaimiņš bija patiešām dusmīgs. Sodu viņai vajadzēja, sodu saņemt).
- Mammu, nu izbeidz, es zinu, ka tu mani baroji ar pupu. Zinu, - es biju dusmīgs, ka piezvanīja mamma un neļāva man iesākt otro nodaļu par Pilošo Antuaneti. Viņa vienmēr zināja, kad tieši jāpiezvana un jāatgādina, ka es nezinu, kas ir partikula.
- Paģiras? – es prasīju.
- Nē, skaidrs prāts, - viņa mani pārlaboja.
Manas aizdomas piepildījās, viņa atkal gribēja, lai man ir skaidrs prāts, nevis, lai nav paģiras. Un tas dēļ partikulas. Viņa gribēja man ieborēt partikulu.
- Mammu, es rakstu, - teicu viņai, jo skaidri, lai viņa nesabēdātos un beidzot paēstu un pabarotu slimo papu bez domām par mani. Muļķi, kurš nezin, kas ir partikula.
Mēs pabeidzām sarunu un es sāku rakstīt otro nodaļu par Pilošo Antuaneti. Materiāls bija pie kaimiņa.
- Aizbrauksim, - teica kaimiņš. Un es sāku baidīties, vai tikai viņš atkal negrib man parādīt, ka ar dzīvi ir kaut kas ir jādara.
Nu, labi es biju pakļāvīgs. Vienmēr esmu tāds bijis. Māte saka – arī izbijis.
Mēs braucām ar trambaju. Kā ir pareizi – tramvajs, vai trambajs, vai trems? Es nezinu partikulu un nezinu, kā ir pareizi. Un mans kaimiņš arī nezināja. Mēs daudz ko nezinājām kopā, tāpēc štrunta caurumā iebāzām manas burtnīcas stūri. Tas caurums sarāvās un es uzzināju, kāds šodien datums. Turpat tremā.
Pasažieri uz mums lūrēja. Viņiem varēja būt pilnmēness tramīgums, urīna nesaturēšana, vai dažādas bērnības traumas, ka tā var knosīties un raukt degunus!
Bija skaidri redzams, ka mēs nezinām, kas ir partikula.
Beidzot izkāpām. Visi atkal sajuta vismaz divdesmit minūtes neizjustu laimi.
- Zini, ar dzīvi kaut kas ir jādara, - kaimiņš atkal man teica. Skaļi ierēcās.
- Klusē, - es viņu kušināju, - šeit ir kapi, vai tad neredzi? Kapos nedrīkst bļaut!
Viņš mani klausīja. Viņš vienmēr mani klausīja, apsaukāja, kritizēja un vienreiz arī rēja.
- Re, kur ir, – mēs bijām atnākuši. Kaimiņš nometās ceļos un sāka pinkšķēt, kā tāds skuķis. Es arī blenzu uz kapakmeni un arī iepinkšķējos.
„Cilvēks, kurš zināja, kas ir partikula. Rakstnieks.”
Mēs ilgi raudājām dēļ nezināmā rakstnieka, kurš zināja, kas ir partikula.
- Lai zinātu, kas ir dzīve ar to ir kaut kas ar to ir jādara, - kaimiņš teica un noslaucīja piedurknē puņķus.
- Jānodzīvo, vot – es šņukstēju..
- Ir jātiek skaidrībā, kas ir partikula, muļķi!