Ostarozhna, dverj...
šķaudu ik pēc pāris minūtēm, acis asaro, no deguna kā no krāna līst, salvetes vispār nesaskaitāmos kvantumos, klepus rauj iekšas pušu bēēēt, šķiet galva griežas un ļauj vaļu koordinātēm.
toties esmu atpakaļ, un nemaz ar nešķiet, ka jau esmu, šķiet vīrus tikai ir ausī iečukstējis: tu esi te.
tik daudz, jā daudz.
bet, tas viss jau manās atmiņās, mirkļos un izjūtās..