eh,tik skaisti
ārā spīd saulīte,šodien no rīta ar lauru bijām uz dzīvnieku patversmi, bija pārņēmušas skumjas, jo Karo nebija, viņš ir paņemts, es ceru, ka viņš ir ticis pie mīlpilniem cilvēkiem, bijām kādas četras stundas, tagad gaidu, kad tik ļoti mīļā draudzene atbrauks, ir tik jauki apzināties,ka 14 gadus neesam ne reizi strīdējušās un par spīti 90km kas ir starp mums vēljoprojām tiekamies un mīlam viena otru,viņa ir tā kura vienmēr mani sasmīdinas,nomierinās un iepriecinās ar vienu vārdu,pat nevaig vārdu,skatiens un mēs abas zinam,ka viss ir labi un būs jau labi, viņa paliksies pa nakti un mēs domāsim pārgājiena maršrutu :)) un tad es atceros, ka manas dzimšanas dienas svinības ir pavisam tuvu,tās dienas , viņām ir jābūt lieliskām,tētis mani šodien ļoti iepriecināja,jo lūdzu vai viņš mani ar lauru nevarēs aizvest līdz skrīveriem no rīta 5dien un viņš piekrita :))
ābeļu smarzha, kas pa pavērto logu vijās man istabā, liek atcerēties pavasarus laukos,kur tik lielais ābeļdarzs atgādina ziemas dārzu,koki gluzhi kā nosniguši ar uzplaukušiem pumpuriem,tulpju lauks,pienenes es mīlu šo nežēlīgo,bet arī skaisto pasauli,dabu, dzīvniekus. . . nostaļģija pēc laukiem,kā es gribu uz turieni, kā man apnikusi šī Rīga,mūri ...
manas mājas vienmēr būs tur,90km no šejienes
tie ceļi,takas,meži,lauki,karjeras,šķūņi...