Saule tik spoži spīd caur istabas logu,
neviļus un uzsmaidu tai,kas liek justies tik dzīvai,
cerēju aizmirst, bet neizdevās
Kad sajutu viņa saules lodes dūrienu,
Asaras lija, kā rudens lietus, padarot jūru vēl sāļāku,
Acis nodurtas,smaids noslīcis,bezemocionāla
Ar cerību nedomāt,nejust,neredzēt,nedzirdēt
Veltīgi cerēju,arī zieds puķpodā cerēja uzplaukt,
Tikai kāds piedrazoja to,novīta
Vai ir iespējams,ka nekad nebijušas sāpes atvers acis?
Vai labāk norīt savus sapņus,tādejādi mirstot,neizcīnot tos?
Atver acis un dari visu, lai tas nenotiktu!
Tā cīnoties par ko skaistu, viņa saules sašauta, bet joprojām cerībā un ticībā.
Līdz pēdējai elpas ieelpai,saulei norietot, bet
pretsparam nemirstot...!!!