ir viņi visi stulbi. un veģetārieši arī.

es te tā sēdēju un tikko tikai sapratu, ka viss. rīt jau būšu prom. un tik ilgi, tik ilgi.
šovakar, protams, būs feini, bet tomēr. es, šķiet, ilgošos pēc visa- pēc anetes, alises, tevis, jurģa un robja stulbajiem jociņiem matemātikas stundās, mūsu kopējās alkohola lietošanas, pēc tā, ka tu sēdi pie mana datora un es garlaikojos, pēc stulbām fotogrāfijām, pēc svecēm, pēc vakariem manās mājās, pēc jūsu mēģinājumiem, uz kuriem nedaudz eju sastapt viņu, pēc jums- visiem draugiem maniem, pēc tējas dzeršanas kopā, pēc sarunām. jā tās ir pašas svarīgākās. sarunas. bet mums taču ir skaips, vai ne tā? bet tas nav tas pats.

bet visvairāk es ilgošos pēc sajūtas, ka ejot pa ielu rīgā, es jebkurā mirklī varu nejauši satikt viņu. viņam vienalga, bet tas būtu tiešām jauki. un vispār pēc viņa ilgošos. nekas jau īpaši nemainīsies- es jau arī šeit dzīvojot neredzu to cilvēku, bet tur man pat neatliek tā nelielā cerība, ka nejauši kaut kur sastapšu.