hmm, tāds cilvēks man ir ļoti labs draugs, ar kuru gandrīz ikdienas kontaktējos, mēs spējam kopā kalnus gāzt, es pieņemu viņa negatīvās ipašības. cilvēks , kam patīk ņirgāties par citiem, es kam patīk, kā viņš ņirgājās par tiem. bet tas netiek ļauni darīts. gluži, kā spēle. ja tu spēj cilvēka dzīvi padarīt par elli, tad jau pēc tavām domām tas ir nepieciešams.(?)iemesls būt savādākam.(?) pie tā jau ir vainojami mūsu līdzcilvēki, es pat nevēlētos teikt vainojami.bet vai nav apnicīgi dabūt visu ko vēlies.(?) agrāk, manos agrās tīneidžeres gados arī es dabuju visu ko vēlos, agrāk, vai vēlāk, bet tomēr. tagad tā, jau kādu ilgu laiku nav, reizem pietrūkst tā, un liekās, kā tas viss varēja pazust, kad manas vēlmes tika pipildītas, bieži vien nerēķinoties ar citiem cilvēkiem, lai gan vajadzēja, es bezjūtīgi spēju sāpināt, laikam arī es neskaitijos īpaši labs cilvēks, nu un , ja tu neizjūti diskomfortu, tad piedodiet, atvainojiet ir reāli pie dirsas! tādi ir tie cilvēki, vispirms rūpēsies par pašlabumu.