nevēlos domāt, ja reiz būs lemts iepazīt, tad arī sapratīšu, vai nožēlošu, ja arī nožēlošu , mēs visu dzīvi mācāmies(cik banāli), un es atļautos teikt, ka arī es neesmu perfekti labs cilvēks, nebūt ne. mums katram ir sava ļaunā, bet tajā pašā laikā, tik vilinošā otrā puse. bet ja jau reiz tu atzīsti pats to, es nezinu vai man liekas, bet vai līdzcilvēki tevi pašu nav nostadijuši - "sliktā" lomā. (?)