pretim braucošam.
un kapos arī pabiju.
nolecu un elpoju.
cigaretes izmirka.

reti kurš vīns man garšo, bet šovakar es dzeru dzeršanas pēc.
ā, jā pagājušonakt es izlasiju tādu paplānu grāmateli, ar tādu nepārprotamu mokoša sapņa sajūtu(lai gan kā es varu ar ko tādu salīdzināt, ja es vispār nemēdzu sapņot),un būtu savādi teikt, ka tāda sajūta varētu būt patīkama, bet ar ne netīkama.
taču man ir diezgan grūti izdibināt savā galvā(kura ir visnotaļ tukša, varbūt ne gluži burtiski), vai tas nozīmētu, ka gramata man nepatika, vai to ka tā uz mani iedarbojusies atbilstoši kādam mītiskam plānam.
man bija tā, it kā visu laiku saltu, it kā man trūktu drēbju, nebūtu pat savas siltās miesas uz kauliem, gribētos apģērbties , ietīties, pamosties, izrauties, atgūt sevi?!: it kā mēģinātu iemācīties lūgt dievu, hah,bet vienlaikus zinātu, ka ta ir tikai tukša imitācija un nekādas pestīšanas nav nedz burtiskā, nedz metaforiskā nozīmē.
stindzinošā sajūta man traucēja laikus pamanīt kā mēdz teikt, domu, proti jēdzīgās un pārdomātās sakarības, ko autors laikam bija lietojis, būvējot tekstu, tās eem pamazām - , pa kādai šķietami sāku uztvert tikai vēlāk, lasot paralizēja bezcerīguma hipnoze.
un vispār beigu beigās ko gan no tā var secināt?
ūūn vai vispār iespējams salt no valodas?
ūn vēl viens ūūūn - tas ,ka atkal iegrābos uz samsinglaikšitbuk.