Baigi gribās iziet pastaigāties, bet nevar. Daudz jāmācās un, ja reiz esmu sākusi, tad jāturpina. Zin kā, kamēr ir apņēmība tikmēr jādara maksimāli daudz. Jau kopš paša rīta rēķinu, patīk tie piemēri, kurus risinu stundu, tad otru stundu pavadu meklējot kļūdu un beigu beigās sāku risināt nākamo piemēru, jo jau smadzenes deg un es vairs vispār neko nesaprotu, kas notiek tajā kladē.
Uz zāli ar neaizgāju, jo sāp visas maliņas, vispār ar pastaigāšanos man liedz tas, ka kājas kā sāpīgi smagi bluķi. Jāmēģina varbūt vēlāk lēnām izskriet kāds gabals, iespējams ar paliks labāk.
Vēl aizvien kaut kāda neoma. Vakar policija sabojāja garīgo, nezinu, kāpēc tik nelaipni jāizturās, tad vēl tas, ka izrādās visi draugi (ok moš nemaz nav draugi, bet nu tad tur baigi jādomā un ok ne visi draugi) sanākuši kopā, bet mani neuzaicina, bet es vienmēr visus saaicinu. Bet jāatdzīst, ka man ar neko šonedēļ negribās, bet nu tāpat škrobe. Nē, es labprāt izietu ar vienu cilvēku šodien laukā, bet nez vai sanāks, bet ja turpināšu tikpat cītīgi mācīties, tad varbūt ar sanāks, jo gribās tomēr kādu cita sabiedrību, kas nav kaķis vai suns. Jāpilda informātika, kas aizņems vismaz 2h, jo man microsoft office ir krievu valodā un nesanāk pārlikt uz citu valodu. Un tad vēl un vēl...