Kurvjzieža kontemplācijas

Uzrakstīt par Turciju izrādās šausmīgi grūti. Nu, jā - bija Stambula, bija viesmīlība, kafija, baklavas un kaljans - nargilem, kā to sauc turki - bija Kapadokijas kalni, kas izskatās pēc gigantiskiem krāniņiem, bija Konja, ramadāns un muedzīna saucieni, bija Vidusjūra, vīns un saule.
Seksa nebija. Bet varēja būt - tagad es saprotu, kāpēc izbadējušās vācietes, anglietes un krievietes brauc uz turienes kūrortiem sekstūrēs. Kā jau visur pie Vidusjūras erotika un flirts tur vibrē gaisā, gandrīz ar aci saskatāms, gandrīz ar ādu sajūtams.
Un vēl daudz kas cits palika turpat gaisā. Ar aci vēl neredzams, uz ādas vēl nekondensējies. Nevis aiz kadra, bet kadrā iekšā, tik ļoti iekšā, ka iznest ārā un verbalizēt nevar.
Jūs varat Viskonti "Nāvi Venēcijā" pārstāstīt tā, lai kāds, filmu neskatījies, saprot, ka tā ir ģeniāla?

( ...Māj selgā bura...nu, labi - nemaz ne vientulīga )

kuminjsh ir aizgājis, man palikusi tekila un daudz karstas tējas. Jo vairāk es stāstu savus Turcijas stāstus jo vairāk atpakaļ gribas.
Tur daudz vairāk lietu notiek pa īstam. Gan ticībā, gan cerībā, gan mīlestībā. Un nekāda sakara ar krievu farcovščiku, kurš brauc iepirkt dubļonkas vai bārbijlelli Antaljas pieczvaigžņu hotelī.
Tā, kā mani savaldzināja Turcija, vēl bija izdevies vienīgi Korsikai. Tā, ka māju sajūta pēkšņi atnāk, un tu saproti, ka trimda beigusies un valstība ir tuvu.

Par Turciju būs vairāki, pavisam dažādi stāsti. Jo Stambula ir pašpietiekama kā pasaule, Stambula nav Turcija, tāpat kā Parīze nav Francija, Maskava nav Krievija, Rīga nav Latvija, utt., utjpr.
Savs stāsts būs Kapadokijai. Vai pat vairāki. Par citplanētiskajiem kalniem. Par pirmskristīgo vēsturi. Par Ramadānu. Nē, Ramadāns vairāk piederēsies Konjai. Pilsētai, kurā es beidzot sajutu islama klātbūtni, jo vispār jau Turcija ir tikpat islamiska, cik Latvija - kristīga.
Un tad būs Vidusjūras stāsts. Kurā es atkal iestigšu zaudētās paradīzes sentimentā, juzdama kaunu par savu trivialitāti. Oleandri, bugenvilijas, zaļa jūra, skaisti vīrieši, jūs zinat.
Tirgi un kūrorti Turcijā arī, protams, ir. Skaistum skaistie, labum labie. Bet par tiem stāstu nebūs.

Turcijas stāsti jau ir kaut kur manī, tiem ir tirkīza krāsa un mazliet sezama smaržas. Pavisam drīz es par to uzrakstīšu kaut ko eksaltētu un sentimentālu - citādi nevar.
Bet tas bija skaistāk, nekā es biju gaidījusi. Un tā zeme sagrozīja manu prātu, manu vieglo prātu, pavisam citādā manierē, nekā gaidījusi biju.
- You are so more Eastern than Western woman, you know, - teica kāds asīriešu pēctecis. Tobrīd es noticēju.

Rīt atnākšu, tad pastāstīšu. Par Stambulu, par kalniem, par jūru, par grieķu dievu inkarnācijām, kas pēkšņi iznirst, lai skūpstītu tev kājas, par saldumiem, ūdenspīpēm, vīnu un kārdinājumiem. Par visu.
Jā, un fanija ir lieliska ceļabiedre! No tām, kas nečinkst, netiepjas...un lieki neklačojas, ja kas.
Paldies.

Es laikam esmu muļķe, tā ik pa brīdim par kaut ko iefanodama līdz skudriņām uz ādas, aizmiegtām acīm un laimīgiem spiedzieniem. Nu, bet toties laimīga muļķe, HA!

Debestiņ, es mīlu Jūs visus un visur! Mūsu ceļojums bija lielisks. Mums bijs Mazāzija ar tās 24 vai 27 civilizācijām, vīns, Ramadāns, kalni, jūra, cilvēki un ziedi, ziedi, ziedi. Daudz smējamies, daudz ēdām, daudz staigājām, ļoti, ļoti laimīgas bijām. Pāries eksaltācija, tad pateikšu ko sakarīgāku.

" For a thousand years I will wait for You..."