Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar vakarā - labi, tas gan bija pēc vakariņām un divām krūzēm tējas - uzkāpu uz svariem. Nokāpu un uzkāpu vēlreiz. Nokāpu un pārbaudīju, vai baterija nav izkritusi no ligzdiņas, tā reizēm ir gadījies, un tad viņi gļuko.
Nē, ar svariem viss bija kārtībā. Tie mierīgi un nesatricināmi rādīja TO PAŠU SKAITLI, ko pirms mēneša. Mēneša, ka vadīts no rītiem rijot prosu, ģībstot pēc atslodzes dienām, kolēģu jubilejās sēžot vientuļā kaktiņā ar savu ūdens glāzi un draugu tusiņos ēdot savus alternatīvos salātiņus ar minerālūdeni, kamēr citi štopē iekšā siera groziņus un vīnu.

Vēl tāpat savulaik jutos pirms 12 gadiem, kad biju pavadījusi 2 naktis Imannta darbavietā, pārrakstot datorā savu bakalaura darbu, bet no rīta pēc zibens spēriena pazuda elektrība, un kad tā atjaunojās, vietējais datoriķis paziņoja, ka radušies bojājumi cietajā diskā, tāpēc manu failu pilnībā atjaunot nevarēs un 70% darba ir gājuši bojā.

Pēc paraudāšanas pirmais impulss bija grābt telefonu un piezvanīt makrobiotiķim, lai nocitētu dažus viņam adresētus Kūmiņa izteikumus. (Tiem, kam nebija pieejama mūsu diskusija ar Kūmiņu, pačukstēšu, ka manas draudzenes viens no maigākajiem vērtējumiem bija: "Tas Mūdzis vienkārši ir sieviešu nīdējs un šādā veidā rafinēti ņirgājas par viņām! Labi iekārtojies, suka!;/" )

Taču, būdama un palikdama tikai ņerga un pinkšķe, ne cīnītāja, pagaidīju vēl 5 minūtes, kuru laikā dusmas noplaka, atstādamas vien rūgtenu zaudējuma un samierināšanās pēcgaršu.

Galu galā - mēnesis bez alkohola un ceptas gaļas noteikti ir nācis par labu manām aknām, nierēm un aizkuņģa dziedzerim. Protams, es to būtu varējusi izdomāt arī pati un bez kādas makrobiotikas, taču labi vien, ka kāds man pasvieda maldinošo, taču lieliski motivējošo pieņēmumu par iespēju mazināt svaru.

Fuck them all!

Hmmm...bet kā nu tur bija - ja skaties spogulī un smaidi kā idiņš, sāk uzlaboties noskaņojums, vai ne? Varbūt tas attiecas arī uz diētām - kad sāc beidzot kļūt tievāks, vienalga, kādām šizofrēniskām metodēm, vielmaiņa pārkārtojas un atgriežas dzīvesprieks un aktivitātes?

Pirmkārt - tagad es zinu, ko nozīmē taisnīgu dusmu pārņemts kuminjsh. Cienu. Mīlu. Apbrīnoju. Bīstos.

Bet nu par lietas būtību. Ak, es taču arī uzskatu, ka jebkura diēta ir bulšits un plāksteris. Un, ka nav iespējams atrast pārtikas produktu, kuru vismaz viena no t.s. "veselīga uztura teorijām" neatzītu par indi un ļaunuma sakni, savukārt kāda cita, ja ne ieskaitītu panacejas kārtā, tad vismaz ierindotu plauktiņā "nekaitīgie, noteiktās devās pat vēlamie".
Un, jā - visslaidākais viduklis un labākā veselība man bija tajos dzīves posmos, kad dzīvoju aktīvu un interesantu dzīvi, bezrūpīgi rīdama visu, kas pagadās un kad pagadās. Un mana dziļākā, mūžmūžos nesatricināmā pārlieciba ir un paliek, ka vesels dzīvespriecīga cilvēka organisms spēj lieliski pats izvēlēties, uzņemt un patērēt visdažādākos produktus sev optimālajā kārtībā un devās.
Kad skraidelēju pa Korsikas vai Gruzijas kalniem, manas aknas ceptu cūkgaļu un sarkanvīnu izfiltrēja bez ņerkstēšanas, neļaujot zem ādas nosēsties ne gramam tauku, bet jau esošās krokas noplaka svilpdamas. Čipsi, majonēze un kečups, kas nenoliedzami ir draņķi, labākajos laikos allažiņ ir izbiruši man cauri, nekur neaizķerdamies un neko nebojājot.
Taču šobrīd es neredzu iespēju pēkšņi sākt dzīvot aktīvi, viegli un interesanti. Tādēļ izvēlos vienkāršāko un mazākrezultatīvo ceļu - mainu ēdienkarti. Var jau būt, ka sistēma, kura izvēlēta šobrīd, nav man piemērotākā. "Tak ņe navek že!" - kā teica kāda dāma, uzzinot par savas paziņas došanos laulībā.

Diēta turpinās. Vakar gandrīz eksplodēju, uzzinājusi, ka nakteņi man būs aizliegti līdz pavasarim. Man gan šķiet, ka par spīti jocīgajam onkulim un viņa vadītajai krustziežu-tauriņziežu sazvērestībai, es šo aizliegumu pārkāpšu. Vai nu nomodā, vai pilnmēness naktīs somnambuliski klīzdama apkārt un čiepdama tomātus un paprikas no slikti apsargātām lielveikalu noliktavām. Jo, lai vai kāds būtu bijis mans mērķis, tam nav un nevar būt nekāda sakara ar pārvēršanos vienā no aizliegumu apsēstajiem frīkiem, kas visur nēsā līdzi savas košerēdienu burciņas un kastītes, šausminādamies par normālu pārtiku.
Taisnīguma vārdā gan jāatzīst, ka atteikšanās no ceptiem ēdieniem, majonēzes, maizes, kafijas, cukura un gaļas - kas man liekas visnotaļ saprātīga un nerada īpašas problēmas - tomēr ir devusi rezultātu. Lai arī tie ir tikai -2 kg. Pagaidām.

Darba nedēļas izskaņā došos baudīt zaļo tēju. Varbūt atļaušos palutināt sevi ar kādu žāvētu plūmi.
Jūs arī iztrakojieties, kā nākas!

Izrādās, manas egoistiskās draudzenes to vien gaida, kad pēc mēneša, vadīta ēdot prosu, es sākšu dēt olas. Kuras pati, protams, nedrīkstēšu ēst.

Pēc deviņām dienām manas askēzes nožēlojamākais posms būs beidzies. Šobrīd liekas, ka būšu gatava piekaut katru, kurš pēc tam vēl manā klātbūtnē gribēs izrunāt vārdu "makrobiotika".

Kurām dzīvības formām, neskaitot mani, vēl ir četri augšējie plakstiņi - pa diviem katrai acij?

Kaut kas ar to diētu tomēr nav riktīgi. Par spīti 20 dienas piekoptai askēzei, maisiņi zem acīm ir kā saraudinātam buldogam, bet āda tik sausa un ļengana, it kā es būtu četras diennaktis nonstopā žūpojusi piepīpētā pritonā. Un tā nav mana saasināti paškritiskā attieksme - kolēģe tikko līdzjūtīgi apvaicājās, vai neesmu slima.

Puse baismīgā askēzes mēnša ir aizvadīta, bet es nebūt vēl neesmu pārliecināta, vai 1 kg esmu zaudējusi. Ja esmu, tad ļoti labi - viena kilogramīgā cukurpaciņa no vēdera nost.
Protams, atceroties visādus ceļojumu un jauno darbu sākšanas periodus, kad bez jebkādas piepūles un mazohisma svārki sāk karāties uz gurniem jau vienas nedēļas laikā, pārņem sērīga nožēla.
Es nedzīvoju pareizi, es zinu. Tāpēc arī neizskatos, kā vajadzētu. Un ēšanas paradumiem tajā visā ir daudz mazāka loma.

Tiem, kuri stāstīja, ka katra nākamā badošanās diena tiek paciesta vieglāk, izrādījās taisnība. Vakarvakars gan joprojām bija murgains - no pusdeviņiem gultā lasīju, cīnīdamās ar vēlmi vismaz pazelēt spilvens stūri, toties šorīt nekādas domas par ģībšanu. Vienīgi sirds atkal mazliet aritmiska un asinsspiediens, šķiet, pacēlies - tomēr nesalīdzināmi vieglāk kā pagājušonedēļ.
Un no kaut kurienes parādījusies neizturama vēlme kļūt skaistai. Taisīt manikīru, veidot matus, staigāt augstpapēžu kurpēs un valkāt rotaslietas. Un nest mājās puķes.

Diētas 12.diena. Svaru zaudējusi neesmu, taču jūtos dumjāka un īgnāka nekā jebkad.

Nu, un kad vienīgais atļautais ēdiens darbavietas ēstuvē izrādās sauja ūdenī vārītu griķu, kam līdzjūtīgā bufetniece uzlej krējuma karoti, tad sāk rasties zinām īgnums.
Labi, ka vakaram vēl ir pietaupījies mazdrusciņ lasīša.

Brīdinu, ka par diētu es rakstīšu vēl vismaz trīs nedēļas. Lai ko Jūs arī par mani tādēļ domātu.
Kā jau te iepriekš minēju, pozitīvākais šādas kampaņas ieguvums ir iespēja, mainot ēšanas paradumus, iemācīties ko jaunu. Galu galā - es pat to riebīgo prosas putru nu jau protu pagatavot kaut cik necik ēdamu. Miso zupiņas un jēra zupiņas, kas arīdzan ir lieliska lieta, es, iespējams, vēl gadiem neatklātu, ja nebūtu šīs nedēļas.
Vispār interesanti pavērot sava organisma reakciju uz pārmaiņām. Biju pārsteigta par to, cik viegli izrādījās atteikties no kafijas. Tā, it kā es tādu nemaz nepazītu, par spīti tam, ka kolēģi turpina strēbt pa sešām krūzēm dienā. Arī gaļa neizsauc nedz ilgas, nedz iekāri - pat to jēra gabalu iemetu katlā galvenokārt tāpēc, ka māmuļa man bija to sarūpējusi, negribējās aizvainot ar atteikumu. Daudz vairāk pietrūkst tomātu un paprikas garšas, kā arī siera daudzveidības - nopērkamās kazas siera versijas nespēj aizstāt visu, pie kā biju pieradusi. Nu jā, un kādu saldētu zivi gribas nopirkt un smuki izsautēt baltvīnā un sviestā, pēc tam pa virsu uzberot mazās garnelītes un zaļos zirnīšus...vai olīvītes...un dillītes uzkaisīt...ak, atkal aizrāvos. Bet tās ir lietas, ko noteikti drīkstēšu atgriezt savā dzīvē.
Kas attiecas uz mokošo atslodzes dienu - ja nākamās reizes būs tādas pašas, es pilnīgi noteikti pēc šī eksperimentālā mēneša neko tādu neturpināšu.
Toties, kāds man atkal būs viduklītis!:)

Diētas sliktākais blakusefekts ir tas, ka tā mudina pastiprināti domāt par ēdienu.
Droši vien kustības "Īsta mīlestība gaida" pārstāvji ir kā apsēsti ar domām par seksu.

Sev par pārsteigumu atklāju, ka ļoti slikti panesu atslodzes dienas. Kaut gan manā dzīvē ir bijuši brīži, kad esmu bijusi pārņemta ar kaut ko nesalīdzināmi interesantāku par ēšanu - ceļojums vai kāda cita aizrautīga darbošanās - un tikai vēlu vakarā sāpīgs dūriens burbuļojošā kuņģī vai galvas sareibšana, lēkšojot pa trepēm, likusi atcerēties, ka kaut kas steigšus jāiekož, tomēr vakardienas badošanās, sēžot darbā pie datora un skraidelējot pa ledusauksto pilsētu, bija mokoša. Jūs zinājāt, ka visapkārt ir tik bezgala daudz ēdienu smaržu un vizuālu reklāmu ar ēdienu attēliem? Pa brīžam identificēju sevi ar Hamsuna "Bada" varoni. Bērdama sauso barību kaķa trauciņā, izcīnīju milzu cīņu ar sevi - tikai Emīlijas brēciens un sašutumā ieplestās acis man atgrieza kauna sajūtu, neļaujot iemest kārdinošo graudiņu sauju sev mutē. Gulēt gāju deviņos - zināju, ka citādi nenocietīšos un kaut ko aprīšu.
Bet vismokošākais izrādījās šodienas rīts. Modos ar jūsmīgu domu - putriņa! Lieliskā prosas putriņa, kuru es pēc nieka pusstundas varēšu apēst! Traucos uz virtuvi...un saļimu, tverdamās pie stenderes. Galva reibst, gar acīm tumšs, sirds kaut kā jocīgi raustās. Saņēmos un aiztenterēju līdz virtuvei. Pāris tējkarotes dzērveņu medū un desmit minūtes dziļas elpošanas, lai nāktu pie sajēgas. Jēziņ, es tak neesmu nekāda nīkule, lai šitā raustītos no vienas sūda dienas bez barības! Izrādījās - esmu gan. Satumsumi ar ķeršanos pie sienas vēl gadījās reizes četras - gan dušā, gan ģērbjoties, gan nolejot putrai ūdeni, turklāt visas darbības jāveic viegli trīcošām rokām.
Riebīga "pēcslimības" sajūta ir joprojām. Un riņķi zem acīm vēl melnāki kā parasti.
Savādi gan!

...un tikai tad, kad, biju izsviedusi mizu papīrgrozā, es aptvēru, ka nedomādama esmu apēdusi pusi citrona.
Bet citrons taču neskatās, vai ne? Tā taču ir tā pati citrona sula, ko es spiežu klāt ūdenim. Nu, un vēl drusciņa šķiedru...

Nekas, nekas, nekas...ejiet pusdienās, ejiet...toties man kādreiz atkal būs šmaugs viduklītis, vot tā!

Vakar pagatavoju miso zupiņu. Un izdarīju to, ko neviens japānis man nepiedotu - pievienoju tai pupiņas. Bet bija sasodīti garšīgi.

Tā kā šorīt aizgulējos, sapņodama par kādu Dienvidzemi, kurā bija silti, skaisti un taisījās uz karu - liekas, ka drīzāk Turcija tā bija, nevis Gruzija - nebija vairs laika vārīt prosas putru. Iemetu mutē pāris rozīnes un aizskrēju uz darbu. Jāatzīst, ka nu jau diēta šķiet daudz paciešamāka.