Puse baismīgā askēzes mēnša ir aizvadīta, bet es nebūt vēl neesmu pārliecināta, vai 1 kg esmu zaudējusi. Ja esmu, tad ļoti labi - viena kilogramīgā cukurpaciņa no vēdera nost.
Protams, atceroties visādus ceļojumu un jauno darbu sākšanas periodus, kad bez jebkādas piepūles un mazohisma svārki sāk karāties uz gurniem jau vienas nedēļas laikā, pārņem sērīga nožēla.
Es nedzīvoju pareizi, es zinu. Tāpēc arī neizskatos, kā vajadzētu. Un ēšanas paradumiem tajā visā ir daudz mazāka loma.
Protams, atceroties visādus ceļojumu un jauno darbu sākšanas periodus, kad bez jebkādas piepūles un mazohisma svārki sāk karāties uz gurniem jau vienas nedēļas laikā, pārņem sērīga nožēla.
Es nedzīvoju pareizi, es zinu. Tāpēc arī neizskatos, kā vajadzētu. Un ēšanas paradumiem tajā visā ir daudz mazāka loma.
Varēja būt vismaz kāda kompensācija - "Ja jau tev, mīļā, darbs apnicis un nekādas pašrealizācijas nav, tad vismaz par to viduklis kā lapsenei!" Bet nekā!
Skumjas un izmisums mani tik slikti neiespaido.:)
P.S. Tu tikai nenokavē, nu, Tu pati zini, ko!;)))
Un varbūt kaut kāds efekts tomēr būs.
Nē, nē, es pēc 10 minūtēm eju ārā!