Kurvjzieža kontemplācijas

Mazliet moralizējošu pārdomu

Krāšņais Kurvjziedis

Mazliet moralizējošu pārdomu

[info]krii
31.5.04 09:40
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Starp citu, vīriešiem filozofiem pieklātos jau piedzimt veciem. Laoczi zināja, ko dara. Vīrietim piestāv runāt par esamību un neko, par apziņu un valodu vai vēlturkādām abstraktām lietām tikai tad, ja viņš ir sniegbalti sirms, un viņa mazliet blāvās acis viedi noraugās no apskaidrotas un šausmīgi krunkainas sejas. Un tad viņš, palaikam iekāsēdamies, sēž tādā lielā, lielā krēslā, viņa izkaltusī roka ir klāta pigmentācijas plankumiem un viegli dreb, tāpat pa brīdim iedrebas vai aizlūzt viņa vecišķā balss, un viņā var aizgūtnēm klausīties, spožām acīm un apskaidrībai atvērtu prātu, un pārāk absurda, pat lai būtu zaimojoša - vienkārši neiespējama - šķistu doma ar viņu koķetēt vai strīdēties.
Ar reproduktīvā vecuma vīriešiem nav iespējams izvairīties no koķetēšanas vai strīdēšanās. Parasti tās nemanāmi pāraug viena otrā. Līdz ar to viņiem nevajadzētu censties būt pārāk gudriem - tas vienkārši ir lieki un, atzīšos, mazliet aseksuāli. Vīrietis ir vīrietis tad, kad viņš smaržo pēc alus un tabakas, varbūt drusku vēl pēc kaut kāda "Axe" vaikānutur, runā par politiku, skatās hokeju un jūtas šausmīgi svarīgs. Un tu viņā noskaties ar maiguma pilnu skatienu, kas pāršķeļ visas rūpīgi kārtu pa kārtai audzētās bruņas un redzi puisīti, kurš izmisīgi grib būt liels, stiprs, aprūpējošs un pasargājošs. Un tad tu vari pasmaidīt, piekāpties un dāvināt viņam šo iespēju. Līdz ar savu trauslumu, maigumu un neaizsargātību. Tā kā viņa septiņgadīgajam dēlēnam tu uzdāvini čupačupsi.
Bet kādu atklāsmi gan tu sagaidīsi no mīlama puisīša?
Un kādu čupačupsi gan pieklātos piedāvāt kādam tur Rikēram vai Serlam?
:)
  • Garastāvoklis:: mīlīga
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]kangaroo
    31.5.04 10:10
    Mīļi Tev sanāca :-)
    Bet ja nu aiz bruņām tiešām atrodi, to
    sirmo večuku, lai arī cerēji ieraudzīt
    puisīti? Ko tad?

    • [info]krii
      31.5.04 10:15
      Piedod, bet man liekas, ka Tu tiešām nekad neesi vīrieti mīlējis.
      :)

      • [info]kangaroo
        31.5.04 10:20
        Retorisks jautājums...
        • tiešām neesmu
        • esmu, bet ne šajā dzīvē
        • esmu, bet tikai sevi (ar nosacījumu, ka esmu vīrietis)
        • esmu, bet viņi vēl maziņi- t.i. mani dēlēni
        • viss vēl priekšā

        • [info]krii
          31.5.04 10:26
          Raugi, arī mīlot sevi un savus dēlus, Tu noteikti saskati to mazo puisīti, kurš spiests kļūt liels un stiprs. Mīlestība, manuprāt, - arī tā, kuru spējīgs izjust vīrietis, - pamatā balstās uz šo spēju saskatīt otrā bērnu. Un tas varētu būt iemesls, kāpēc sievietēm tas vairumā gadījumu sanāk dabiskāk. Instinkta līmenī.

          • [info]kangaroo
            31.5.04 10:45
            Kāpēc "spiests kļūt"?
            Tas takš dabiski sanāk!

            Mīlēt var arī ne-bērnu.
            Mīlēt var da jebko...
            ...govi, kaķi, pundursikspārni...
            ...kaņepi, kokas krūmu, magoni...
            ...un jā, arī cilvēku...

            • [info]krii
              31.5.04 10:59
              Njuss - es biju reducējusi jēdzienu mīlēt uz mīlēt otru cilvēku...

              Bet spiests - tieši tāpēc, ka tas notiek dabiski. Respektīvi, to neizvēlas.

              • [info]kangaroo
                31.5.04 11:20
                Ē, vot šitentāda vārdu spēle piešķir
                tam tekstam citu nokrāsu...
                "Kļūst", vai "ir spiests būt" nav viens
                un tas pats. "Spiests" rada tādu
                iespaidu, ka būtībā objekts nemaz
                negrib konkrēto lietu...

                • [info]krii
                  31.5.04 11:25
                  IMHO - iniciācija, ieskaitot dabisko, vairumā gadījumu ir diezgan skarba. Gan puikām, gan meitenēm. Un ir brīdis, kad tev nekas cits neatliek, kā vien pēkšņi būt pieaugušam/-ai. Un visbiežāk - atkal tikai mans viedoklis - tas ir diezgan sāpīgs, vai vismaz ļoti sarežģīts brīdis.

                  • [info]mulders
                    31.5.04 11:36
                    JA tas ir briidis... tas tikpat labi var buut labs laika periods... varbuut paardesmit gadu garumaa...

                  • [info]kangaroo
                    31.5.04 12:04
                    Es gan īsti nesapratu, ko Tu man
                    gribēji ar to pateikt, bet ir
                    sajūta, ka Tu krietni pārspīlē ;-P

                    • [info]krii
                      31.5.04 12:08
                      Domāju, ka nē. Ja cilvēks tiešām kļūst pieaudzis un vēl spēj par to reflektēt.

                      • [info]kangaroo
                        31.5.04 12:12
                        Tā pieaudzība gadījumā
                        tomēr nav baigi individuāla
                        lieta? Kādas pazīmes
                        piemīt pieaugušam cilvēkam? Un
                        cik lielā mērā tās viņā dominē?

                        • [info]krii
                          31.5.04 12:22
                          Ai, nu būšu banāla un tradicionāla - pieauguša cilvēka pamatpazīme ir spēja uzņemties atbildību par sevi un vajadzības gadījumā par citu, kurš pats to nespēj - piemēram, bērnu. Kā arī racionāli reaģēt dažādās situācijās, izlemt un rīkoties.

                    • [info]krii
                      31.5.04 12:11
                      Un vispār - es gribēju teikt, ka tie pārdzīvojumi un tā pieredze, kas padara cilvēkus stiprus un pieaugušus, nemēdz būt nekas ārkārtīgi patīkams. Parasti tas saistās ar patīkamu ilūziju zaudēšanu, nepatīkamu pienākumu uzņemšanos, dažām sāpīgām atskārsmēm un diezgan skarbām situācijām.
Powered by Sviesta Ciba