Kurvjzieža kontemplācijas

Starp citu, vīriešiem filozofiem pieklātos jau piedzimt veciem. Laoczi zināja, ko dara. Vīrietim piestāv runāt par esamību un neko, par apziņu un valodu vai vēlturkādām abstraktām lietām tikai tad, ja viņš ir sniegbalti sirms, un viņa mazliet blāvās acis viedi noraugās no apskaidrotas un šausmīgi krunkainas sejas. Un tad viņš, palaikam iekāsēdamies, sēž tādā lielā, lielā krēslā, viņa izkaltusī roka ir klāta pigmentācijas plankumiem un viegli dreb, tāpat pa brīdim iedrebas vai aizlūzt viņa vecišķā balss, un viņā var aizgūtnēm klausīties, spožām acīm un apskaidrībai atvērtu prātu, un pārāk absurda, pat lai būtu zaimojoša - vienkārši neiespējama - šķistu doma ar viņu koķetēt vai strīdēties.
Ar reproduktīvā vecuma vīriešiem nav iespējams izvairīties no koķetēšanas vai strīdēšanās. Parasti tās nemanāmi pāraug viena otrā. Līdz ar to viņiem nevajadzētu censties būt pārāk gudriem - tas vienkārši ir lieki un, atzīšos, mazliet aseksuāli. Vīrietis ir vīrietis tad, kad viņš smaržo pēc alus un tabakas, varbūt drusku vēl pēc kaut kāda "Axe" vaikānutur, runā par politiku, skatās hokeju un jūtas šausmīgi svarīgs. Un tu viņā noskaties ar maiguma pilnu skatienu, kas pāršķeļ visas rūpīgi kārtu pa kārtai audzētās bruņas un redzi puisīti, kurš izmisīgi grib būt liels, stiprs, aprūpējošs un pasargājošs. Un tad tu vari pasmaidīt, piekāpties un dāvināt viņam šo iespēju. Līdz ar savu trauslumu, maigumu un neaizsargātību. Tā kā viņa septiņgadīgajam dēlēnam tu uzdāvini čupačupsi.
Bet kādu atklāsmi gan tu sagaidīsi no mīlama puisīša?
Un kādu čupačupsi gan pieklātos piedāvāt kādam tur Rikēram vai Serlam?
:)