Un es mīlu to krodziņu mazajā piejūras miestā
Dzimtas lāsts, tā tomēr ir stipra un šausmīga lieta, nekā tur no māņticības, vien cauri paaudzēm ejošie gēnu un cilvēku attiecību mezgli, sāpīgi sagriezdamies te vienā, te otrā ģimenē, gadu simteņiem no rokas rokā, no mutes mutē nodotās mācības, kā saindēt dzīvi sev un citiem, kā sāpināt tos, kurus mīli, visas nodevības un vilšanās, spītība un izturēšana, pieliekamajos starp zaptsburciņām aizsēdušies skeleti, svešajās gultās ieņemtie bērni, nesadalītie mantojumi un nepiedotie aizvainojumi.
Es laikam izdzēru mazliet par daudz brendija, bet man likās, ka citādi nekad neatkusīs kāju pirksti, nosalušie stāvot pie kapa.
Es laikam izdzēru mazliet par daudz brendija, bet man likās, ka citādi nekad neatkusīs kāju pirksti, nosalušie stāvot pie kapa.
Es tikai biju nolēmusi kādu brīdi veltīt atindēšanās kūrei - nu, tur zaļās tējiņas, minerālūdenīši, utt.
Bet laikam pēc stāvēšanas kapličā ziemas laikā bez brendija nevar - kaut vai man butu kuņģa čūla vai sazinnezkas!
Taču par dzimtas vēsturi neviļus sanāca aizdomāties - gan sākumā pašai, uz vispārējās sērīgās nots, gan arī mājupbraucot, kad māmuķim kagors bija mēli atraisījis, un tad nu mēs ar brāli un brāļsievu tapām apgaismoti vēl dažās niansēs, kāpēc tur kāds ar kādu kopš 1963.gada nesarunājas, un ko īsti sievas runājušas par to vai citu notikumu, kura oficiāla versija skan gluži nevainīgi. Oi, pāris "Klusajām Donām" un pāris "Forsaitu teikām" materiāla pietiktu!
Patiesībā jau tie ģimeņu slepenie stāsi ir šausmīgi interesanti. Nenobrīnīties, ko cilvēki iespēj dzīves laikā sastrādāt.