![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tas, protams, ir strīdīgi un visvisādā ziņā grūti pārbaudāmi, tomēr man ir neskaidras aizdomas, ka ir zināms pamats priecāties par to, ka tad, kad mēs augām, nebija "Ilustrētās Zinātnes", "Ilustrētās Vēstures" un to daudzo spīdīgi bilžaino kvazienciklopēdijiņu, bet gan grāmatu sērijas "Stāsti par vēsturi", "Apvārsnis" un "Stāsti par dabu". Varbūt tas ir tikai dabisks vecuma konservatīvisms, utt., bet man nopietni liekas, ka no pelēkām grāmatiņām uzņemtā informācija manu vienaudžu prātos ir iesēdusies stingrāk un auglīgāk, nekā tas notiktu, mācoties mūsdienās.
Bet es domāju vairāk par informācijas pasniegšanas veidu - man nez kāpēc liekas, ka man ir stipri nākusi par labu nepieciešamība izlasīt fantāziju rosinošu romānu bez bildēm vai popularzinātnisku apcerējumu ar menbaltām kartēm ilustrācijā, lai kaut ko uzzinātu.