Aizvien vairāk pārliecinos, ka ir noslēpumi, kurus nevajag uzticēt pat ļoti tuviem un ļoti saprotošiem cilvēkiem, jo pēc tam, kad būsi izstāstījis par to, ka tavs vectētiņš bijis Linča ziloņcilvēks, tu sarausies ikreiz, kad tava noslēpuma glabātājs nicīgi izteiksies par radījumiem, kas visur bāž savu garo snuķi, un tu varēsi sevi mierināt un teikt, ka pret tevi nevēršas nedz nievas, nedz pazemojoša līdzjūtība, bet plaisa, mīlīši, plaisa tajā cēlajā draudzības salātbļodā jau būs ietrinkšķējusies, ne viņa, bet tavas vainas dēļ, un lai dievs dod, ka vienīgā.
Man pašai gadījies būt abās pusēs - gan ar vectētiņu, gan ar snuķi - nekā jauka.
Tāpēc labāk lai vectētiņi dus dieva mierā!:)
Gan cibā, gan dzīvē redzamie šādas kompensācijas piemēri man ir pilnībā iznīdējuši vēlmi tiem sekot.:)