Vēl tikai gribēju ierakstīt, ka man patīk doma, kuru izlasīju viena vīriešu žurnālā - tur bija intervijas ar biologu - evolūcijas pētnieku. Luk, un viņš, tas mācītais vīrs no svešām zemēm, teica, ka cilvēku neviltotā jūsma par kaķu grāciju ir atavisms, mantots no kokos mītošajiem primātu senčiem. Jo, raugi, tiem mūsu priekštečiem, kas, astēs iekārušies, šūpojās Tanzānijas koku zaros, vienīgie bioloģiskie ienaidnieki bija kaķveidīgie plēsēji. Tāpēc to kustības drošā attālumā tika vērotas un iepazītas jo rūpīgi, ar emocijām, kas laika gaitā transformējās bijībā un cieņā.
Mājas kaķis - tā ir miniatūra nāvīte, kuru turam uz sava dīvāna spilvena, mazs briesmu atgādinājums, tāpat kā piejaucēta uguns plītī, kā ūdenskrituma imitācija klozetpodā, kā visas mūs valdzinošās un nepakļaujamās stihijas.
Iešu gulēt, esmu drusku iereibusi.
Mājas kaķis - tā ir miniatūra nāvīte, kuru turam uz sava dīvāna spilvena, mazs briesmu atgādinājums, tāpat kā piejaucēta uguns plītī, kā ūdenskrituma imitācija klozetpodā, kā visas mūs valdzinošās un nepakļaujamās stihijas.
Iešu gulēt, esmu drusku iereibusi.