![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad šopavasar viesojos Gruzijā, nomira Sofiko Čiaureli - viena no izcilākajām XX gadsimta gruzīnu aktrisēm. Jāpiezīmē, ka par spīti vispārējāi nabadzībai valstī un neapmierinātībai ar valdību, negadījās dzirdēt nevienu kurnam par bēru pompozitāti. Lai gan, spriežot pēc televizorā redzētā - gruzīnu vērienu šajā procesijā mūsējiem ar nelaiķi Artmani neizdosies pārspēt.
Iesākumam, tas ir savā veidā intīms pasākums... un man liekas, ka pietiktu ar ceremoniju un gājienu no kapličas līdz kapiem... Nevis lieku pompozitāti, kurā valsts izrādās citiem, lai kompensētu to, ko nav gribējusi dot, kad cilvēks bija dzīvs.
Un te es nerunāju par naudas ekonomiju utt, kā daži citi. Arī mazāk pompozas ceremonijas var būt svinīgas, dārgas un sirsnīgas, kādām tām vajadzētu šajā gadījumā būt.
Ai, nu lai jau... ne mans tuvinieks, ne kā. Tikai valsts uzspēlētais teātris tracina.
Un par intimitāti... Pirmkārt, latviešiem (un ne tikai) bēres nekad nav bijis intīms pasākums, bet izklaide visam pagastam un radu pūlim. Otrkārt, publiskām personām diemžēl nekas vairs nav intīms. Tā nu tas ir.
Arī šajā ceremonijā nepiedalīšos, jo ne es to cilvēku pazinu, nekā. Un es nedz lielos, nedz aizstāvos sakot, ka neesmu viņas darbu pārzinātāja.
Par valsti domāju tādā mērā, ka šai tiešām nebūtu jābūt valsts ceremonijai, bet tā par tādu ir kļuvusi. Toties, lai arī cik ļoti valstsvīri "lepojas" ar mūsu talantiem, tiem neatrodas laika padomāt par kādiem atvieglojumiem utt priekš šiem cilvēkiem...
:) Es jau necepos. Manī ir liels izbrīns par notiekošo.