![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Viena briesmīga indeve man piemīt, pašai grūti tā dzīvot. Kad es skatos uz cilvēku, es gandrīz vienmēr redzu: "...un te tev parādīsies krunciņas, mīļā, jā, te, vispirms - zem acīm, pēc tam - tās dziļās rievas, abpus mutei. Un tev atkal izpludīs sejas ovāls, vaidziņi nošļuks, dubultzods drebēs pie katras kustības. Bet tev, piedod, tev būs tas dzīslaini kārnais kakls, ar daudzajām horizontālajām rievām." Skatoties bez mazākās greizsirdības, skaudības vai nelabvēlības, skatoties spogulī, skatoties uz draudzenēm, skatoties uz vīriešiem, kas likušies iekārojami, skatoties uz pilnīgi svešiem cilvēkiem, bez mazākās vēlmes to redzēt, es redzu, diežēl redzu visas tās daudzās iespējas, kas dotas laika plūdumam, lai izkropļotu cilvēka ķermeni. Visus tauku spilventiņus, muguras sakumpumus, pigmenta plankumus, grumbas un izspiedušos asinsvadus.
Bet par konkrēto indevi aizdomājos mazliet citā sakarā - es it kā neesmu vizuāliķe, bet, skatoties uz civēkiem, ļoti skaidri vienmēr pamanu, kas viņiem piestāvētu, kas nē - krāsas, siluetus, matu griezumus, apģērba gabalu proporcijas, audumu rakstus, utt., un ļoti bieži pie sevis domāju: "Šitas džeks nedrīkst valkāt augstās apkakles" vai "viņa izskatītos daudz labāk, ja tirkīza krāsas vietā būtu izvēlējusies tumšzilo", vai "būtu pieguļošs džemperis ar 10cm augstāku jostavietu, viņa izskatītos tieva, nevis resna", utml.
Nu, lūk - un šī te "nepareizo" apģērbu, frizūru un krāsojumu ieraudzīšana iet rokrokā ar vecuma pārvērtību ieraudzīšanu. Tikai tā otrā ir sērīgāka - tāpēc par to arī ierakstīju.