Viena briesmīga indeve man piemīt, pašai grūti tā dzīvot. Kad es skatos uz cilvēku, es gandrīz vienmēr redzu: "...un te tev parādīsies krunciņas, mīļā, jā, te, vispirms - zem acīm, pēc tam - tās dziļās rievas, abpus mutei. Un tev atkal izpludīs sejas ovāls, vaidziņi nošļuks, dubultzods drebēs pie katras kustības. Bet tev, piedod, tev būs tas dzīslaini kārnais kakls, ar daudzajām horizontālajām rievām." Skatoties bez mazākās greizsirdības, skaudības vai nelabvēlības, skatoties spogulī, skatoties uz draudzenēm, skatoties uz vīriešiem, kas likušies iekārojami, skatoties uz pilnīgi svešiem cilvēkiem, bez mazākās vēlmes to redzēt, es redzu, diežēl redzu visas tās daudzās iespējas, kas dotas laika plūdumam, lai izkropļotu cilvēka ķermeni. Visus tauku spilventiņus, muguras sakumpumus, pigmenta plankumus, grumbas un izspiedušos asinsvadus.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
racoonPiekrītu, bet ko padarīsi?- kriiVaru tikai dalīties izpratnē un nožēlā, ja tas ko līdz.