Kurvjzieža kontemplācijas

Dažudien tā mēdz būt, ka tu no rīta piecelies un atklāj, ka tev piemeties nesmukums. Tikpat neizskaidrojams un kaitinošs kā iesnas. Ar pēkšņi uzbrukušo nesmukumu ir tikpat kā neiespējami sekmīgi cīnīties - matus vari ķemmēt aizelsies, bet šie kā tizli, tā tizli, āda pelēka, vai vēl trakāk - kādā ļoti kompozicionāli svarīgā sejas punktā uzmetusies pumpiņa, kura (zied ar pūderkrēmu kā ziezdams!) aizēno visu pārējo seju, acis ir apsārtušas vai aiztūkušas, vai iegrimušas milzīgos zilpelēkos lokos, no visa mugurā velkamā, nepiestāv NEKAS, un ja kāds apģērbgabals tomēr padara situāciju drusciņ mazāk briesmīgu, tam tūlīt pat uzkrīt pleķis, notrūkst poga vai atirst kada šuve.
Galu galā - tu samierinies ar savu nesmukumu, tāpat kā ar iesnām vai kakla sāpēm, un stoiskā mierā gaidi, kad pāries. Vai kļūs hronisks.