Bet vienu gan es varu pateikt par savu ņerkstēšanas pārpilno šodienas dzīvi - šis ir mans skaistākais un bezrūpīgākais mūža brīdis.
Nevis bērnība. Nevis vidusskola. Nevis studiju gadi vai vēlās jaunības brīdis ar pirmajiem "īstajiem" darbiem un pirmo (pagaidām arī pēdējo)mēģinājumu veidot ģimeni.
Esmu izaugusi liela un daru visu, ko gribu.
Tpu, tpu, tpu!
Nevis bērnība. Nevis vidusskola. Nevis studiju gadi vai vēlās jaunības brīdis ar pirmajiem "īstajiem" darbiem un pirmo (pagaidām arī pēdējo)mēģinājumu veidot ģimeni.
Esmu izaugusi liela un daru visu, ko gribu.
Tpu, tpu, tpu!
Vispār es biju (un joprojām esmu!) pārliecināta, ka mani pieskatīja stipri par daudz, un ka tas ir atstājis dažas traumatiskas pēdas manā psihē - piemēram, grūtības izlemt un uzņemties atbildību. Taču pēc šodienas standartiem mani vecāki noteikti būtu vairākkārt iesūdzēti.:)
Bet nu jā, šodienas standartus labāk mums nevajadzētu cilātum;)) ta labāk to zivi!
Vai tomēr čibra?
par ko citu
Re: par ko citu