Ja vecs cilvēks - 92 ar pusi gadu - ir dažu nedēļu laikā no sakarīga, komunicējama ļautiņa pārvērties dārzenī, kurš pats vairs nav spējīgs pat šķidrumu norīt, vai tā ir jau finiša taisne?
nu tas tā var ilgt arī vēl gadu.. diemžēl.. vai arī pāris dienas. redz, cilvēks, jau nav puķīte, kas novīst un visss... cilvēks ir kaut kas tik spītīgs, ka var arī nāvei pigu parādīt!
Nu kad man uznāk temp. 40, es arī palieku par dārzeni... Vai kad esmu nogurusi.. bet tad kaut kāds malks svaiga gaisa un esmu atpakaļ! Ar to es gribu teikt.. ka galvenais nenorakstīt cilvēku.. Jo viņi jau jūt. Un jo ilgāk šai domai spirināsies pretīm pati, jo labāk. Pavasari un rudeņi vispār ir... slikti gadalaiki.. Ceru, ka viss būs ok! Turās!
neesmu ārsts, bet .. ja cilvēkam viņa vecumā šīs ir ļoti (!) krasas pārmaiņas - gan straujuma, gan veselības pasliktināšanās ziņā -, tad varētu būt visnotaļ bēdīgi. es drīzāk sliecos uz tuvu galu, nekā vēl n-gadīgu vārguļošanu. bet .. par to pigu nāvei un cilvēka spītu cīnīties varētu arī būt taisnība!
Atpakaļatgriešanās arī ir pieredzēta, mans radinieks no strauji regresējoša (pāris dienu laikā) dārzeņa, ko ārsti vairs negribēja aiztikt, ar radu un sievas rūpēm ir atgriezies pie normālas eksistences, vienīgi redze/dzirde sliktāka. gadijumos ar 2 citiem maniem tuviniekiem tā bija finiša taisne, apm. 2 mēneši. Turās! Dievs nau mazais bērns, gan jau viss būs tā, kā jābūt.
Ar to es gribu teikt.. ka galvenais nenorakstīt cilvēku.. Jo viņi jau jūt. Un jo ilgāk šai domai spirināsies pretīm pati, jo labāk.
Pavasari un rudeņi vispār ir... slikti gadalaiki..
Ceru, ka viss būs ok! Turās!
Turās! Dievs nau mazais bērns, gan jau viss būs tā, kā jābūt.