Un mana dzīve taču joprojām ir pārpilna sasodīti interesantām lietām. Nu, to pašu gruzīnu valodu taču varēju čakli zubrīt pa stundiņai dienā, locīt savu izmisušo indoeiropietes prātu briesmīgajā anatoliešu gramatikā. Un no rītiem celties nevis pēdējā minūtē, bet pāris sutndas iepriekš, pāris jogas āsanas izveikt, eleganti pabrokastot, uz sporta klubu pirms darba aiziet. Un dejas soļus katru rītu, katru vakaru patrenēt. Un māju smuki izmēzt katru dienu, sakārtot visas drēbītes, grāmatiņas, traukciņus - nu, vārdu sakot, visu to bardaku, kas tagad vienmērīgā slānī klāj katru horizontālo virsmu. Un uz solāriju un saunām aiziet, uz limfodrenāžu un vakuummsaāžu pierakstīties kā strauji vīstošai cacai pienākas.
Bet ne varēšanas, ne gribēšanas.
Ak, es dubļupļecka, ķēpa no sievišķa!
Bet ne varēšanas, ne gribēšanas.
Ak, es dubļupļecka, ķēpa no sievišķa!
Ja vingrosi, jogosi, mācīsies, tad atkritīs mājas mēžšana, jo nebūs laika to savandīt :)
Ir tā, ka vispār jau gribas, bet nav spēka gribēt tik, cik vajag, lai izdarītu.`
Tāds vispārējais - ai, nu nafig, tāpat kaut kad jāmirst.:)
;DDD tikai tikko izlasīju šito.