Kurvjzieža kontemplācijas

Ja atskatos uz šo gadu, tas liekas neparasti rāms un mierīgs. Labi asfaltēta šoseja, pa kuru var lēnītēm ripināt un tipināt, cik nu vien acis rāda. Mājas - tās pašas, tikai drusku labāk iekārtotas, prasījušas lielāko daļu šogad nopelnītās naudas, mīlestība - tā pati, rimta un bez vētrām, un labi, ka tā, darbs - tas pats (kas vien ir pārsteidzoši un pretēji visām ticamajām prognozēm), apriebies, bet visnotaļ ciešams un, jā, joprojām kaulus nelauž.
Esmu atklājusi sevī pārsteidzošu ķēkšas potenciālu (zubatkas fileja sviesta-baltvīna mērcē, biešu-gurķu salāti, šmorētas cūkas ribiņas ar dārzeņiem, krēmzupas ar kariju un bezgala daudz citu lietu, par kurām pirms gada man nebūtu ne jausmas) un iemantojusi divus kaķus.
Esmu iemācījusies gruzīnu alfabētu, dažus jaunus franču vārdus un dažas agrāk nelietotas teikumu konstrukcijas angļu valodā. Nav slikti. Dažas āsanas no jogas nodarbībām, daži austrumu deju elementi - arī nav slikti.
Milzu paldies Solvitai un snorkei par Sicīliju, milzu paldies fanijai par Turciju.
Ai, un vispār cilvēki šogad ir pret mani izturējušies sasodīti jauki, par spīti tam, ka esmu bijusi daudz nīgrāka un kašķīgāka nekā citus gadus, ko pati lāga nemāku izskaidrot.