Bet cinisms no tiesas ir infantils, tāpat kā sentiments - senils. Jo cinisma pamatā ir bērnišķīga vēlme noliegt savu ievainojamību, tāds izmisuša brēkuļa asaru aizžņaugts kvieciens: "Bet es, vienalga, jums visiem parādīšu!!!" vai pirmoreiz šņabi dzeroša pubertātnieka pretenzija uz dzīvesgudrību, nē, es par to nesmejos, bet man tas nopietni šķiet garlaikojoši, ja parādās tīņu izpildījumā - stāsts sens kā pasaule - un kaitinoši, ja ar to mēģina manipulēt cilvēki, kas jau sasnieguši 20 gadu vecumu.
Savukārt sentiments ir šķebinoši atbruņojošs kā vecišķi bezzobains smaids, kā tāds vecmāmiņas uzplikšķinājums pa dibenu - tajā ir nojēga par jūtu primitīvumu, tas ir kaitinošs, tāpēc ka banāls, un banāls, tāpēc ka patiess.
Savukārt sentiments ir šķebinoši atbruņojošs kā vecišķi bezzobains smaids, kā tāds vecmāmiņas uzplikšķinājums pa dibenu - tajā ir nojēga par jūtu primitīvumu, tas ir kaitinošs, tāpēc ka banāls, un banāls, tāpēc ka patiess.
tas viss ir ne labi, ne slikti. tas vienkārši tā ir. tāpat kā veci cilvēki un tīneidžeri. katram ir savs skaistums.
Bet nopietnāk - ja, cinisms ir aizsardzība. Infantīla? Nu nez, aizsardzība kā aizsardzība.
Goda vārds, ar Tevi tam šoreiz nebija pat vismazākā sakara! Tieši pretēji - Tevi es joprojām uzskatu par vienu no sajēdzīgākajiem un vismazāk samākslotajiem cilvēkiem savā virtuālajā apkaimē!
Bet nu tomēr, par to infantīlismu es nepiekritīšu un tā :)