Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Sastopoties ar kādu kārtējo ļautiņu polarizāciju pēc pazīmes "pilsētnieks/laucinieks", es topu mazliet nikna un kašķīga. Pirmkārt, pieriebies jau tas salkanais priekšstats, ka īstenam latvietim noteikti jāgrib rītausmās gavilēt tēva tīrumā un pa rasainu taku govis ganībās dzīt, un visi, kas šādu vēlmi sevī nemana, ir urbānās netiklības saindēti slaisti. Otrkārt, pašai eksaltētai ņerkšķei un mazohistei esot, ar ko nebūt nelepojos, man taisni vai acīs cērtas tā mūžīgā gaudulība par smago dzīvi bez naudas, bez elektrības, kūtsmēslos nobristiem zābakiem un vagās liecamu muguru, ko tādas kā es - domāts, izlutinātas, snobiskas maitas, kas pieradušas pie siltā ūdens un manikīra - nekad mūžā nevarēs saprast.

Godīgi sakot, tādos brīžos es sāku saprast, kaut arī ne attaisnot, tā saucamos sadzīves antisemītus, kuri necieš ebreju gauduļošanu par holokaustu priekšā un pakaļā, gan arī aizspriedumus pret feminismu, jo, ja es būtu mūsdienu Latvijas vīrietis, tad arī nejustu ne mazāko atbildību par raganu prāvām 17.gadsimtā vai sieviešu cilvēktiesību ierobežošanu Jemenā. Tieši tāpat es, būdama kāda esmu, nejūtu ne mazāko neveiklību par to, ka iztieku bez kartupeļu lasīšanas un govs slaukšanas. Bē!
  • Toties es vai katru dienu, arī šeit Cibā, dzirdu kaut ko līdzīgu: "Tu, mīļā rīdziniec, mani nekad nesapratīsi.", kaut gan šeit visi vienlīdz bikses un brunčus tādos pašos vien ofisos deldējam, zem tādām pašām dienasgaismas spuldzēm, tādos pašos monitoros blenzdami.
    Da kāda Tu vairs lauciniece?! Un ko tad - ja divdesmit gadu vecumā kāds kursabiedrs vīpsnājis par tavu dialektu, tad turēt ttagad uzmestu lūpu? Es varbūt vēl tagad šņukstētu par to, ka septītajā klasē labāk barotas meitenes vīpsnāja par maniem novalkātajiem zābakiem, bet tas manī šķiru naidu nez kāpēc nav saglabājis.
    • Tur jau tā lieta, ka es vienmēr palikšu lauciniece ar savu sūdu smaku. Tikai, ja citas tādas pašas aizies un raudās tualetē, tad es izvilkšu no somas dakšas vai lāpstu un iešu kauties. Un visdrīzāk turēšu tās dakšas visu laiku rokā un mentali jūtīgāki cilvēki to redzēs un pat nemēģinās vīpsnāt. Vismaz acīs ne.
      Es diemžēl nemāku sākt jaunu dzīvi ar tīru lapu no pirmdienas...:(
      • nē, nu, ja Tev baigi vajag definēties kā lauciniecei un uzskatīt to par pamatu dakšu vicināšanai, esmu gatava to pieņemt kā vienu no Tavām jaukajām dīvainībām, kaut arī īsta pamata tam, piedod, es neredzu.:/
        • Pamats ir tomēr.
          Man ir aizdomas, ka visā tajā pēdējo mēnešu diskomfortā liela loma ir tam, ka es šajā laikā neesmu ne pa zemi parakājusies, ne malku paskaldījusi. Un es nejokoju.
          • Katram savs

            Nu, dažs atkopjas sporta zālē, dažs - gar jūru staigājot, dažs - kalnos kāpjot, dažs lauku darbus strādājot...
Powered by Sviesta Ciba