Tas man atgādina, kā sensenos laikos es sēdēju Esplanādē ar vienu ļoti skaistu, sliktas slavas dzejnieku un mēs spriedelējām, vai zvirbuļi mīl viens otru. Tieši aiz mūsu soliņa bija divi zvirbuļi, un mēs tajos koncentrēti nolūkojāmies, lai tie pierādītu vai apzgāztu mūsu šaubas. Un burtiski pēc pāris sekundēm abi putneļi saskārās ar kbābjiem - nezinu, ko viņi tur darīja, bet izskatījās pēc bučas, nu buča, kas buča. - Jā,- domīgi teica dzejnieks, apgriežoties uz sola atkal taisni - viņi tomēr laikam mīl viens otru.
- Jā,- domīgi teica dzejnieks, apgriežoties uz sola atkal taisni - viņi tomēr laikam mīl viens otru.
Tut prišol...i vsjo opošļil!
Re: Tut prišol...i vsjo opošļil!