Kurvjzieža kontemplācijas

krii

15.2.06 03:53

Starp citu, ja es būtu vecs, vecs onkulis, izbijis leģionārs, kāds tagad būtu mans vectēvs, būtu viņam gadījies no kara atgriezties, man noteikti būtu par to pseidopatriotismu kāds skarbs vārds sakāms. Bet tagad man, ļoti dzīvam sievišķim pašā mūža viducī, ziniet, ir ļoti daudz svarīgāku lietu. Un martā būs vēl vairāk. Un tā tik daudz vārdu nepateikti paliek...

• 4 raksta
• ir doma

• shelly

  15.2.06 16:12

  

  Jā, jā, pastāsti, kā tavs brīvo Latviju izcīnija. (Pardon par manu cinismu.)

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    15.2.06 16:19

    

    Es, protams, nezinu, ko viņš domāja. Man gan no vecāsmātes stāstītā palicis iespaids, ka 1944. gadā neviens vairs īpašas ilūzijas neloloja, un visu attiecīgo iesaukumu drīzāk apvējojusi diezgan skaidri noprasta nolemtība bezjēdzīgai nāvei.
    Un manī nez kāpēc ir sentimentāla vēlme solidarizēties ar viņiem, tiem večukiem ar viņu izpostītajām dzīvēm. Traģismā un ilūziju trūkumā. Un ne mirkli par to nekautrējos.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

  • tarantulz

    15.2.06 17:04

    

    Tiem cilvēkiem nebija neko plašas alternatīvas, un krietna viņu daļa cīnījās par savu bērnu nākotni, lai viņiem tāda būtu. Kas, manuprāt, ir visnotaļ cieņu pelnījusi rīcība.
    
    Un tas, ka arī "brīvajā pasaulē" būs cilvēki, kas netiks ar savām sīkajām dzīvītēm galā, nudien nav viņu problēma.
    
    Ai, danu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

  • mapet

    17.2.06 22:24

    

    Saulīte, es zinu ka tev ir savs viedoklis, bet pārāk aktīvi aizstāvot to tu tikai panāc to ka agresija tiek vērsta pret tevi.
    Leģionāri tu saki? Ļauj tak vecajiem vīriem atcerēties jaunību, kuras nebija.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais