No "Piļsātas pī upes" biju gaidījusi bišķi vairāk, bet tomēr drīzāk patika nekā nepatika. Nenormāli tracināja blondīne Naiga. Droši vien esam kaut kur līdzīgas...
Es nebiju pārāk lielā sajūsmā par sieviešu tēliem, to, ka tur obligāti ir brīvdomīgās, patstāvīgās sievietes pārmācīšana un pakļāvīgākās atalgošana ar vīrieša labvēlību, bet man tie šķita līdzpārdzīvojami, daudzslāņaini. Katrā personāžā kaut kas besī, bet vienlaikus kaut kas ļoti patīk. Dvēseļu putenis man šķita pilnīgi briesmīgs šajā ziņā, ar kartona personāžiem, kaut kādām sievietēm no fantāzijām, maucīgajām vāciešu mīļākajām, vaļīgajām krievu beibēm.
Lūk, es tur galīgi nesaskatīju "atalgošanu ar labvēlību"! :) Viņa vienkārši tik brutāli kārās tam Antiņam kaklā, ka viņš lāga nemācēja viņu atšūt - turklāt vēl apstākļi tādi, un viedais jūdu senūksnis saka, ka preci vien šo nost, es gredzenus apmaksāšu, Ziseli tāpat nedabūsi, nu tad sakoda zobus un precēja arī...
:D nu jā, tā gan. No vienas puses jau tas parāda, ka, re, sievietes var būt iniciatores, no otras puses, tad tāds Antiņš tas džeks pie sāniem arī paliek, jo "viņa tak šito gribēja".