Es nebiju pārāk lielā sajūsmā par sieviešu tēliem, to, ka tur obligāti ir brīvdomīgās, patstāvīgās sievietes pārmācīšana un pakļāvīgākās atalgošana ar vīrieša labvēlību, bet man tie šķita līdzpārdzīvojami, daudzslāņaini. Katrā personāžā kaut kas besī, bet vienlaikus kaut kas ļoti patīk. Dvēseļu putenis man šķita pilnīgi briesmīgs šajā ziņā, ar kartona personāžiem, kaut kādām sievietēm no fantāzijām, maucīgajām vāciešu mīļākajām, vaļīgajām krievu beibēm.