![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pietiek latviešu dzimtā kādam nomirt, lai visā krāšņumā parādītos desmitgadēs plaukušie savstarpējie kašķi un aizvainojumi.
"... Piezvani tu tai M, un pēc tam pastāsti man, ko norunājāt. Es ar viņu negribu runāt."
"... Vajadzētu jau aizbraukt atvadīties, bet pēc tās A jubilejas, es negribu viņu redzēt."
Un nē, man nav jauks raksturs, drīzāk otrādi, un šī nav mana mierīgākā un vieglākā nedēļa, bet kaut kā nevilšus esmu uzņēmusies (vai tiešām pati?) koordinatora un zvanu centra funkcijas.
Dzeru balzamu, kurinu sveces un klausulē dažādās balsīs dūdoju: "Lai vai kā - ir mazāk ticams, ka tu nožēlosi, ja būsi klāt, nekā - ja nebūsi, bet neviens nepārmetīs arī ja nebrauksi. Nē, tas nemaz nav tik tālu no Rīgas. Nē, tev nav pienākuma nevienu apkampt, var taču atsaukties uz kovidu. Protams, ka tev ir tiesības dusmoties uz R, bet miris taču ir G, un atvadīšanās būs no viņa ."
Un, domājot par nelaiķi krusttēvu, man ir caur asarām jāpasmaida, jo iztikt šādā brīdī bez mācītājiem, runātājiem, zārka un puķēm, un galvenais - bez kapu kopiņas ar begonijām un rāzīti - tas ir ļoti gaumīgi, nebiju domājusi, ka viņam tā sanāks.
Viena pelnu sauja sajauksies ar krasta smiltīm. Otru vējš izkliedēs starp mola akmeņiem. Trešā pašūposies viļņos un nogrims.
Starp vienu valsti un otru. Tajā pašā skarbajā ainavā, kur viņa dzīve sākusies.
Pirms daudziem, daudziem gadiem viņš man parādīja, kā izskatās moča karburators un sveces. Un kā pieslēgt akumulatoru. Plusa un mīnusa vadiņi, un nešļanckājies, skuķi, tur iekšā ir nikna skābe.
Un vēl viņam bija stāsti par jūru un aizjūras zemēm, kur apelsīni aug kokos, un papagaiļi lēkā pa zariem, un es klausījos pavērtu muti.
Pēc tam viņš vairs nebrauca jūrā, tikai ilgojās pēc tās. Bet rīt daļa no viņa pie tās atgriezīsies uz mūžīgiem laikiem, un es zinu, ka Poseidons viņam piemiegs ar aci un nosēdinās uz ruma muciņas kaut kur savas labās spuras tuvumā.
Priekā!
"... Piezvani tu tai M, un pēc tam pastāsti man, ko norunājāt. Es ar viņu negribu runāt."
"... Vajadzētu jau aizbraukt atvadīties, bet pēc tās A jubilejas, es negribu viņu redzēt."
Un nē, man nav jauks raksturs, drīzāk otrādi, un šī nav mana mierīgākā un vieglākā nedēļa, bet kaut kā nevilšus esmu uzņēmusies (vai tiešām pati?) koordinatora un zvanu centra funkcijas.
Dzeru balzamu, kurinu sveces un klausulē dažādās balsīs dūdoju: "Lai vai kā - ir mazāk ticams, ka tu nožēlosi, ja būsi klāt, nekā - ja nebūsi, bet neviens nepārmetīs arī ja nebrauksi. Nē, tas nemaz nav tik tālu no Rīgas. Nē, tev nav pienākuma nevienu apkampt, var taču atsaukties uz kovidu. Protams, ka tev ir tiesības dusmoties uz R, bet miris taču ir G, un atvadīšanās būs no viņa ."
Un, domājot par nelaiķi krusttēvu, man ir caur asarām jāpasmaida, jo iztikt šādā brīdī bez mācītājiem, runātājiem, zārka un puķēm, un galvenais - bez kapu kopiņas ar begonijām un rāzīti - tas ir ļoti gaumīgi, nebiju domājusi, ka viņam tā sanāks.
Viena pelnu sauja sajauksies ar krasta smiltīm. Otru vējš izkliedēs starp mola akmeņiem. Trešā pašūposies viļņos un nogrims.
Starp vienu valsti un otru. Tajā pašā skarbajā ainavā, kur viņa dzīve sākusies.
Pirms daudziem, daudziem gadiem viņš man parādīja, kā izskatās moča karburators un sveces. Un kā pieslēgt akumulatoru. Plusa un mīnusa vadiņi, un nešļanckājies, skuķi, tur iekšā ir nikna skābe.
Un vēl viņam bija stāsti par jūru un aizjūras zemēm, kur apelsīni aug kokos, un papagaiļi lēkā pa zariem, un es klausījos pavērtu muti.
Pēc tam viņš vairs nebrauca jūrā, tikai ilgojās pēc tās. Bet rīt daļa no viņa pie tās atgriezīsies uz mūžīgiem laikiem, un es zinu, ka Poseidons viņam piemiegs ar aci un nosēdinās uz ruma muciņas kaut kur savas labās spuras tuvumā.
Priekā!
