![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Negribētos radīt (vismaz daļēji nepatiesu) priekšstatu, ka mani iebildumi pret politiski bezjēdzīgām un ekonomiski traumatiskām ārkārtas vēlēšanām izriet tikai no mana dabiskā slinkuma un negribēšanas 2020. gada pirmos 4-5 mēnešus kustināt pakaļu nu jau trijos slikti apmaksātos darbos. Tā gluži nav - ir bijušas reizes, kad Dzimtene saukusi un es esmu kustinājusi visādas ķermeņa daļas, nedomājot par apstākļu skarbumu un kapara grašu sīkumu.
Taču mani arvien nebeidz sāpināt (izbrīnīt tiešām vairs nē) fakts, ka absolūtais vairākums sabiedrības un, iespējams, simtprocentīgi visa politiskā elite neapzinās, cik vēlēšanas ir resursietilpīgs process. Diemžēl mums nav bijis sava Artura Heilija, kurš uzrakstītu romānu par vēlēšanu darbu Latvijā, tāpēc cilvēki joprojām brīvi jauc iecirkņu komisiju, pašvaldību (novadu, pilsētu) komisiju, un CVK locekļu statusus un kompetences, nenojauš, cik daudz citu resoru šajā procesā iesaistīti (jā, arī IeM PMLP, Ieslodzījumu vietu pārvalde, Tiesībsarga birojs, visi trīs, nu jau laikam apvienotie drošības dienesti un vēl daudzi citi). Katras vēlēšanas iedarbina milzīgu birokrātisku mašinēriju visā valstī. Tie ir neskaitāmi saskaņojumi, vizējumi, līgumi, iepirkumi un citi dokumenti, kas ceļo e-pastos, pastā, no rokas rokā. Tās ir neskaitāmas sapulces, anketas, grāmatvedība, instrukcijas, naudas vienības, cilvēku darba stundas - jāatzīmē, ka joprojām ārkārtīgi slikti apmaksātas, pat salīdzinot ar vistrūcīgākajām kaimiņvalstīm. Tās ir daudzas tonnas papīra (Grēta Tunberga skatās uz jums neslēptā pretīgumā), tās ir neapmaksātās valsts un pašvaldību iestāžu dežurantu, sargu un apkopēju virsstundas - mēs viņiem parasti uzsmaidām un paspiežam roku, nez kādēļ viņi neizskatas priecīgi -, vārdu sakot, tie ir milzīgi resursi, ieskaitot līdzpilsoņu entuziasmu un patriotismu (šī gada 24. maija rītā, kad es biju spiesta apzvanīt iecirkņu komisijas un informēt par Saeimas prettiesiski uzspiestajām virsstundām, daudzi man to minēja kā vienīgo iemeslu, kāpēc viņi šajā brīdī nedemisionē). Un, jā - man nav žēl, ka šie resursi tiek tērēti demokrātiskas Latvijas uzturēšanai. Savukārt, brīdī, kad visi šie resursi tiek izgāzti atejā, lai parādītu, ka viena sūdīga ministra krāns ir mazliet garāks nekā viena sūdīga mēra krāns, man sāk vilkt uz pinkšķi.
Jo ne jau par to, maukas, bļaģ, mēs pirms 29 gadiem uz barikādēm stāvējām!
Taču mani arvien nebeidz sāpināt (izbrīnīt tiešām vairs nē) fakts, ka absolūtais vairākums sabiedrības un, iespējams, simtprocentīgi visa politiskā elite neapzinās, cik vēlēšanas ir resursietilpīgs process. Diemžēl mums nav bijis sava Artura Heilija, kurš uzrakstītu romānu par vēlēšanu darbu Latvijā, tāpēc cilvēki joprojām brīvi jauc iecirkņu komisiju, pašvaldību (novadu, pilsētu) komisiju, un CVK locekļu statusus un kompetences, nenojauš, cik daudz citu resoru šajā procesā iesaistīti (jā, arī IeM PMLP, Ieslodzījumu vietu pārvalde, Tiesībsarga birojs, visi trīs, nu jau laikam apvienotie drošības dienesti un vēl daudzi citi). Katras vēlēšanas iedarbina milzīgu birokrātisku mašinēriju visā valstī. Tie ir neskaitāmi saskaņojumi, vizējumi, līgumi, iepirkumi un citi dokumenti, kas ceļo e-pastos, pastā, no rokas rokā. Tās ir neskaitāmas sapulces, anketas, grāmatvedība, instrukcijas, naudas vienības, cilvēku darba stundas - jāatzīmē, ka joprojām ārkārtīgi slikti apmaksātas, pat salīdzinot ar vistrūcīgākajām kaimiņvalstīm. Tās ir daudzas tonnas papīra (Grēta Tunberga skatās uz jums neslēptā pretīgumā), tās ir neapmaksātās valsts un pašvaldību iestāžu dežurantu, sargu un apkopēju virsstundas - mēs viņiem parasti uzsmaidām un paspiežam roku, nez kādēļ viņi neizskatas priecīgi -, vārdu sakot, tie ir milzīgi resursi, ieskaitot līdzpilsoņu entuziasmu un patriotismu (šī gada 24. maija rītā, kad es biju spiesta apzvanīt iecirkņu komisijas un informēt par Saeimas prettiesiski uzspiestajām virsstundām, daudzi man to minēja kā vienīgo iemeslu, kāpēc viņi šajā brīdī nedemisionē). Un, jā - man nav žēl, ka šie resursi tiek tērēti demokrātiskas Latvijas uzturēšanai. Savukārt, brīdī, kad visi šie resursi tiek izgāzti atejā, lai parādītu, ka viena sūdīga ministra krāns ir mazliet garāks nekā viena sūdīga mēra krāns, man sāk vilkt uz pinkšķi.
Jo ne jau par to, maukas, bļaģ, mēs pirms 29 gadiem uz barikādēm stāvējām!
Es tagad izklausīšos pēc vecas, eksaltētas muļķes (un tāda arī esmu, ko tur liegties, nav vērts), bet tik nožēlojami degradēt pašu balstiesību principu, par ko gadu tūkstošiem cilvēki lējuši asinis, nu jā, tas ir pizģec, cita vārda nav.
Bet kāda ir alternatīva? Cerība, ka "mēs varētu beidzot ievēlēt Īstus Vadoņus"?
1. "visādu savtīgu dīvaiņu raibajai demokrātijai ir jāpastāv", bet nekur nav teikts, ka tā pastāvēs.
2. "ir ļoti amorāli izmantot vēlēšanas kā sīku politisku kašķu risināšanas instrumentu", bet cilvēki, kas tiecas uz varu, ne vienmēr ir smalki. Morāli vai amorāli no Tava (mūsu?) skatu punkta, tas ir subjektīvs jēdziens. Cilvēki to drīkst/var darīt, un cilvēki to darīs.
3. "kaut kas cits nekā telefonā ielādējama aplikācija". Droša, uzticama, neiespaidojama telefona aplikācija varētu visus šos izdevumus samazināt, un tas ir kaut kas, uz ko tiekties. Ar nosacījumu (atkārtojoties), ka droši, uzticami, ar iespēju izsekot, vai ir tiesības vēlēt, bet bez iespējas izsekot, par ko vēlēts.
Pēdējais punkts šogad ir fantastika, bet tas risinātu iebildumu, un tas atvieglotu lietas ilgtermiņā.
Bet nu - man jau patīk fantazēt.
Un vienlaicīgi problemātiskais ir tas, ka vajag vismaz 7-deviņnieku risinājumu (as in 99.99999%), lai būtu droši.
Un tā ir it kā maza, bet patiesībā milzīga problēma.
Arī mediķu un pedagogu darbs ir nepiedodami slikti apmaksāts, bet par to vismaz sabiedrībai ir skaidrāka refleksija. Katrā ziņā - pagrūti iedomāties, ka politiķi ierosinātu kaut kādas bezjēdzīgas ar medicīnu saistītas akcijas, nezinu, sūtītu pa mājām medmāsas injicēt visiem vitamīnus, grib vai negrib, vai ko tamlīdzīgu - korektu analogu grūti iedomāties.