Kurvjzieža kontemplācijas

Rīts sākās ar nepatīkamu atskārsmi, ka nešķīstā kuce - vakardienas es - ir izdzērusi pēdējo kafiju un nav nopirkusi jaunu vietā, bet RIMI būs vaļā tikai no astoņiem. Tā nu nekas cits neatlika kā pārmaukt pār galvu pirmo sataustīto kleitu un tenterēt pāri ielai uz "Fēniksu".
- Ja nespēlējat, kafija viens eiro, - bārmene noskaldīja koda frāzi un palika tasīti zem kafijas automāta.

Starp citu, kafija viņiem ir izcila.

Iekārtojos pie vienīgā galdiņa, blakus apsargam, un sagaidīju, kā pēc trešā malka man atveras acis.
Bez manis telpā rosījās vēl trīs darbinieki - divas bārmenes un apsargs - ,viena iepriekšējās maiņas darbiniece, kura ik pa brīdim izbāza galvu no personāla telpas un kaut ko pārprasīja kolēģiem, kā arī divi spēlētāji. Acīmredzot, šie divi nelaimīgie puiši pieder tam sīkajam mūsu rajona pulciņam, kas spēj nodrošināt spēļu zāles telpu īri, automātu uzturēšanu, apkalpojošās komandas algas un lēto, labo kafiju, kura glābj manu dzīvību tādos rītos kā šis.

- Jūs sieviešu romānus lasāt? - man pēkšņi pajautāja bārmene.
- Emm, ļoti, ļoti reti...
- Man te viena kliente veselu kaudzi atstājusi, ja gribat, varat ņemt kaut visas, - viņa paziņoja un sakrāva uz letes "Kontinenta" izdevumu čupiņu.

Un tagad man jādomā, kas gan ir tā sieviete, kura dodas uz spēļu zāli un atstāj tur lubenes? Vai viņa arī mēdz rītos attapties bez kafijas mājās? Vai arī spēlē un mēģina grāmatas iemainīt pret žetoniem? Varbūt viņa sēž spēļu zālē, dzer kafiju un lasa lubenes, kamēr vīrs vai draugs nospēlē savu algu?