Kurvjzieža kontemplācijas

Pirmdienas rīta Haijams:

ساقی به برم گر بت یاقوت لب یست
ور آب خضربه جای آب عنب است
گر زهره بود مطرب و همدم عیسی
جون دل نبود ثاد چه جای طرب است

Parindenis:

Namzini, ja mani apskauj dievišķa skaistule rubīna lūpām,
Ja vīna vietā pats Hezra man dzīvības ūdeni sniedz,
Ja man muzicē Zuhra, bet ar sarunām izklaidē Jēzus,
Tomēr sirds mana skumja, - nekāda prieka no ballītes nav.

Esmu jau teikusi, ka bišķi ZB tikai stumt, stumt un vilkt, vilciņ, raudādams, un elle, elle, kunga rija, un cik var tos dubļus brist, kad pienāks brīdis kaut mazdrusciņ parotāt saulītē, esmu teikusi, zinu, un ne vienu reizi vien, un vispār vaimanas arī visiem jau ZB.
Bet es atkal nesaprotu, kā līdz rītrītam izlabot visas esejas un salikt normāli lekcijas slaidus, lai varu rīt nolasīt un pēc tam visa tāda spārnota traukties uz savu būri un turpināt klabināt līdz vakaram ekselī vecos, smirdīgos, rokās sairstošos papīrus.

Labi, labi, zinu, ka jums jau ZB, un pašiem savu vezumu pietiek.
Turpinām grūstmūs-vilktjūs, lepnība ar asinīm izsista pa visām atverēm, gvardes mirst, bet nepadodas, hei!

Klau, vai vēl kādam cilvēkam piemīt tā dīvainā indeve, ka pārgurumā jāraud?

T.i., tur nav nekādu emociju, - ne žēluma pret sevi, ne skumju, ne trauksmes, vienkārši trula fizioloģija - uz mata tāpat kā vemšana, šķaudīšana, menstruācija etc.,: dari, ko darīdams, domā, ko domādams, bet gludā muskulatūra kontrahē un sekrēti tek.

Es reiz mēģināju palasīt kaut kādus populārzinātniskos rakstus fizioloģijā, no tiem sapratu, ka man varētu būt absolūti infantilas smadzenes, jo zīdaiņiem un maziem bērniem ir tā, ka raudāšanas centrs saistīts ar sāpju receptoru; pieaugušam cilvēkam tomēr drīzāk to kairina noteikta emociju intensitāte. Lūdzu, nomieriniet, atzīstieties, ka jūs arī kādreiz esat no noguruma nevis vēmuši vai ģībuši (tādus stāstus es zinu), bet tieši raudājuši!