Kurvjzieža kontemplācijas

Kaut kad jaunībā biju sev izdomājusi iespējamo dzīves scenāriju - apprecēties ar kolumbiešu kinorežisoru (vārdā Hosē Mario da Sančess, piemēram), kurš taisītu bezgalīgus seriālus, un uz kādiem trim gadiem pārcelties dzīvot pie viņa, sniegbaltā vai zemeņsārtā mājiņā ar lielu balkonu un papagaiļiem pilnu dārzu, kaut kur Bogotas apkaimē. Pēc tiem trim (vai varbūt piecim?) gadiem man noteikti būtu apnicis kārtējo reizi pārsteigt Hosē Mario krūmos vai gultā ar kādu no seriāla aktrisēm, es būtu, kliedzot "HIJO DE PUTA!", saplēsusi vismaz četras vīramātei donjai Rozalbai piederošās servīzes, un, pagrābdama līdzi vienīgi savu mazo, melnmataino meitiņu, atgriezusies Eiropā.
Žēl, ka es tā neizdarīju pirms kādiem gadiem desmit. Varētu tagad vest bērnu brīvlaikos pie tēva, pati braukt līdzi, sauļoties uz zemeņsārtās verandas, ēst donjas Rozalbas pīrādziņus ar greipfrūtu zapti un klausīties papagaiļus.

Man nepatīk pielaikot un pirkt apavus, ja mēs dzīvotu citā klimatā, man nepatiktu arī tos valkāt - respektīvi, man būtu iespēja NEvalkāt, un es to visticamāk izmantotu. Man nepatīk pieskatīt bērnus vecumā no viena līdz septiņiem gadiem, protams, tik drosmīga, lai uzrakstītu, ka man nepatīk bērni, es nekad nebūšu, un tā jau arī nav - ja kāds viņus pieskata, turklāt pietiekami labi, lai tie sīči nepieprasītu no manis rotaļāšanos un nerakņātos pa manu somiņu, - esmu gatava viņus kaut vai mīlēt. Man nepatīk vazāšanās pa veikaliem kopā ar vēl kādu cilvēku, nekad nesapratīšu tās atbaidošās ģimeņu brīvdienu ekskursijas lielveikalos. Man nepatīk kārtot un tīrīt māju, es vienmēr sev izdomāju kādu īpašu balvu par katru sīkāko padarīto darbiņu, citādi man gandrīz birst asaras no domas vien. Man nepatīk iet uz aklajiem randiņiem vai darba intervijām, atsaucoties uz sludnājumiem - tās abas lietas ir vienvienīga maucība, es jums teikšu! Un sīpoli man nepatīk nevienā ēdienā, nevienā sagatavošanas veidā, kā arī zema spiediena apgabals ar nokrišņiem jebkurā gadalaikā.
Šīs visas ir lietas, kas mani padara nervozu un īgnu, ja pagadās ceļā, un no kurām tiecos izvairīties, cik jaudas!

Šarlote atkal pamanījās izskrapstēt pa logu, taču šoreiz es to ievēroju tikpat kā uzreiz, atlika vien uzraut jaku un izskriet ārā. Tur gan es tūdaļ apjuku, jo uz manu "Kis, kis, mīļumiņ!" bļaudami metās pretim vismaz 7 kaķi - acīmredzot šis ir tāds ierasts laiks, kad večiņas pirms "Panorāmas" viņus pabaro. Tumsā bija pagrūti saprast, kā kurš izskatās, tāpēc gandrīz nogrābu vienu trīskrāsu kaķeni, kura gan man uzšņāca pārāk nikni, lai es viņu stieptu mājās. Nu jā, kad ieskatījos - šai bija melni, nevis sudrabpelēki plankumi, un ģīmītis galīgi ne kā Šarlotei. Kad acis aprada ar tumsu, pamanīju pagalma otrā malā virs dubļu plančkām slaistāmies vēl vienu baltu vēderiņu. Kā tad - mana princese, pieplakusi un asti tizli piežmiegusi, mēģināja rāpties kokā. Ha! Mazliet vairāk par gadu dīvānspilveniskas eksistences, un vairs nekādas nojēgas, ar ko koks atšķiras no grāmatplaukta! Prom nemuka, likās neganti pārbijusies. Kad ieraudzīju lampas gaismā viņas vēderu un ķepas, savukārt pārbijos es. Sīkā sušķe tika aizstiepta uz vannasistabu un civilizēta. Es gan nesaprotu, kādas ciešanas kaķim var nodarīt siltā ūdenī samitrināts sūklītis, slīdot pa viņa ķepām, taču pamatoti bažījos, ka cauri šaušalīgajiem brēcieniem teju teju sadzirdēšu durvju zvanu, un uz sliekšņa stāvēs visi kāpņu telpas kaimiņi un "Degpunkta" brigāde, gatava filmēt īpaši nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.
Tagad Šarlote histēriski rij, lai slāpētu stresu, bet Emīlija ir kaut kur paslēpusies. Laikam arī nav droša par savu ķepu un sirdsapziņas tīrību.